Vēstule sev pašai (1)

Šķiet, ka vēl tikai vakar es biju maza meitene, kura skrēja pa ziedu pļavu basām kājām, tverdama vēja pieskārienu deju. Es ķēru lietus asaru pērles un griezos virpulī. Škiet, ka vēl tikai vakar es atklāju sevī vēl neatklāto pasauli - mīlestību.

Laika ritulis veļas ik mirkli, ik sekundi - tas neapstājas, jo traucas uz savu mērķi – uz mūžību. Kas atliek man? Kāpēc gan atliek? Man taču ir viss, jo paveros apkārt - cik plašs ir pasaules horizonts! Brīžiem esmu kā mazs, krāsains kamoliņš, kurš veļas uz priekšu šajā laika upē, kurā es izdzīvoju savus priekus un sapņus, savas sāpes un nožēlu. Es to izbaudu, es izdzīvoju ik mirkli. Elpot jau nav tas pats kas dzīvot. Brīžiem esmu kā Atēna, kura kā spītīga kaķene metas cīņā, apbruņodamās ar spēku un ticību. Es varu būt maiga un cēla kā Afrodīte. Es varu būt it viss, kas es vēlos, jo es neesmu tikai iesprostota dvēsele šīs dzīves laicīgajā ķermenī. Es esmu spēks, nerimdināms vulkāns, ziedošs Ēdenes dārzs, čalojošs strauts, esmu akacis purvā, esmu nāra un mirdzoša zvaigzne debesīs. Manī mīt spēks, kas ļauj man būt - nerimstošā uguns, kura neļauj padoties pie kalnu grēdām, tā neļauj nogrimt jūras dzelmē un pazust miglā. Mana nerimstošā uguns – esmu es.

Tomēr pasaules kārtība saka, ka uguns bez liesmas izsīks - tā pazudīs, to aprīs ļaunākais no zvēriem, tā kritīs par vergu vientulībai. Es jutu, es zināju, ka mana uguns pamazām dziest. Klusu! Man ir labi, esmu cīnītāja, esmu pašpietiekama, tikai es pati esmu savs avots un balsts. Es meloju, tie visi ir māņi, es gribēju just un dalīties savā ugunī, es gribēju mīlēt. Uzlikdama sev klauna masku, spēlēju spēli ar sevi pašu uz rinķi kā rotējošs vilciņš, jo baidījos zaudēt. Nē, es nebaidījos zaudēt sevi, es baidījos zaudēt to, kas ir vairāk par mani pašu – mīlestību, kura kā gaisīgs plīvurs apņem manu miesu un dvēseli. Es biju celtnieks, kurš uzcēla betona mūri ap sirdi, es tikai ļāvos naktij, tā bija mana māsa, kurai es atdevu sevi un klusībā raudāju. Mana eiforija bija glāzes, viltus vārdi un ticība, kura kā porcelāna trauks šķīda, atstādama cerību sapņu
drumslas. Es trīcēju kaunā gluži kā pēdēja apšu lapa drēgnā rudens vakarā, es biju iztukšota kā Maskavas iela kara laikā.

Visnecerētākajā veidā, kāda mistiska spēka vai pavediena vadīta , es satiku sevi no jauna. Kopā ar viņu es atradu sevī mītošu uguni. Viņš uzlika man roku uz sirds, ieskatījās acīs, it kā spēdams lasīt manu tik ļoti slēpto dvēseli un manas dziļākās alkas. Naktī, skūpstīdama viņu, es neizjūtu kaunu, bet sajūtu saplūšanas burvību. Liesmas un uguns atkaltikšanos. Es aizveru acis viņa skavās un izplešu spārnus. Es lidoju, esmu laimīga. Viņa pieskāriens, augums un acis ļauj man būt pašai. Es sargāšu kā kaķene un cīnīšos kā Atēna, es lološu kā Afrodīte, un ,par spīti maniem akačiem, mana mīlestība ir nerimdināms vulkāns. Viņš ir mana liesma.