Manas sajūtas stāsts (1)

Manā skatījumā sajūta ir jūtu un dzīves izjūtas sakopojums, tikai vērsta kreatīvākā leņķī. Ar sajūtām mēs atspoguļojam savu eksistenci un iekšējo pasauli, kas savā veidā skar arī ārējo pasauli. Prasme nav izjust sajūtas, bet gan prast tās pazīt reizē atrodot tajās savu iekšējo būtību, vēlmes un ilgu piepildījumu, kā arī noslēpumu. Katru dienu es pavadu sajūtu un emociju gammā un tas liek man justies patiešām dzīvai. Tas ir pavisam savādāk-nevis vienkārši eksistēt, bet dzīvot izjūtot katru niansi, katru pieskārienu dvēselei. Tādā veidā dzīve kļūst par neierobežotu pārsteigumu, vēlēšanos un atklājumu pasauli.
Manas sajūtas ir ļoti plašas un vienmēr tās rada gribu meklēt dzīvē kādu neparastu piepildījumu. Viena no neizdibinātākajām sajūtām, kas mani bieži piemeklē ir tā dēvētā ‘’deja vu’’ sajūta. Tā ir īpatnēja sajūta ar kuru saskāries un izjutis saikni teju ikviens. Manā gadījumā tā izpaužas kā ‘’iepriekš redzētā’’ sajūta. Par piemēru atsaukšu atmiņā īpašu gadījumu no savas dzīves, kad aplūkojot kādu attēlu ar tajā atainotu ielas skatu, man šķita ka sajūtu ko pārdabisku-te nu ir šajā teikumā vārds ‘’sajūtu’’, kas nemanot iezagās domās. Atgriežoties pie stāsta, kuru aizsāku, minētais ielas skats likās redzēts jau agrāk, bet ne šajā dimensijā. Tādā veidā ka tas šķita ļoti tuvs un pazīstams, bet reizē arī salti svešs. Ikreiz šī sajūta man izraisa vēlmi izzināt un noskaidrot par to ko vairāk no jebkuriem avotiem, jebkurā veidā. Šādi es atradu savas sajūtas stāstu, kurš aizsākās ar pavisam vienkāršu ielas fotoattēlu un beidzās neticamā iztēles un patiesu nojautu gultnē. Necilais ielas attēls sevišķi nevērīgam cilvēkam liktos vienmuļš un neinteresants, bet ne man. Tajā es saskatīju ik aprisi, kuru gluži tāpat saskatītu arī raugoties mākoņos, kuri nestu sev līdzi vēstījumus savās tik dažādajās formās. Iela bija attēlota melnbaltos toņos un nedaudzie nami izstaroja piķa melnumu. Attēls ar to izteica, ka ir vēla vasaras novakare un aiz namiem esošā meža ir gandrīz pavisam norietējusi saule. ‘’Gandrīz un pavisam.’’ tā bija mana galvenā doma par vāji saskatāmo sauli iekš apvāršņa. Šos vārdus es bieži atkārtoju sevī tā, it kā tie būtu atslēga uz šo sajūtu, mirkļa ziņkārību un iespējams arī uz visām sajūtām. Esmu aplūkojusi visdažādākās versijas par ‘’deja vu’’ sajūtu un visas ir šķitušas ticamas, bet tomēr nojauta teica ka pareiza ir tikai viena. Versija kas neizskaidro šo fenomenu, bet gan tā kas ļauj katram pašam sevī to atrast un pārvērst. Jā, pārvērst. Pārvērst sajūtas mākslā-tā ir prasme, kuru spēj atļauties tikai drosmīgie, tikai tie kas tic paši sev un arī citiem. Cilvēku sajūtas iepazīt ir pats svarīgākais, lai tiktu atrasta atbilde uz jautājumiem kurus vien esam uzdevuši paši sev. Jautājumiem, kuri ir tikai nojaušami, tāpat kā viss ko sajūtām, jo tās nekad neļauj sevi izdibināt līdz pašām saknēm.
Turpmāk esmu nolēmusi dzīvi balstīt uz aizvien jaunā un jaunām sajūtām neaizmirstot par līdzcilvēkos mītošo pasauli. Tikai tā es apgūšu prasmi izvirzīt mērķus, izzināt jūtu pasauli nemainīgi un pareizi, lai nepieļautu kļūdas par kurām nāktos maksāt nepareizu atbilžu virpulī. Ik dienu es apjautāšos sev par emocijām, visu redzēto, dzirdēto un piedzīvoto. Par visu kas skāra dvēseles stīgas ar vienkāršu un neizdibināmu mūziku-sajūtu. Manuprāt, tā ļauj mums izbaudīt gan ‘’deja vu’’, gan pat to kā pieskaras vējš tā, it kā kaut ko nozīmīgu stāstītu. Šādi uztverot visu esmu iemācījusies to, kas sajūta, tā ir valoda no svešādas pasaules kas mīt mūsos. Novēlu ik katram atrast savu vienīgo un visīpašāko sajūtu, lai varētu izstāstīt tās stāstu.