Brīvība (2)

Istaba. Četras nenosakāmas krāsas sienas. Neviena loga vai gaismas avota. Tikai visparastākais krēsls. Tam pretim- lielas, masīvas ozolkoka durvis. Tās ir vaļā, bet vai vēlos tās atvērts? Šīs durvis slēpj brīvības patieso nozīmi. Tas nespēj parādīt dzīves patieso jēgu un brīvības cenu. Kas ir aiz šīm durvīm? Es sev mēdzu to jautāt. Man bija bail. Rokas šausmās trīcēja un balss aizkrita, liedzot man iespēju kliegt. Muguru pārņēma stindzinošs aukstums, bet kājas nevēlējas doties uz priekšu. Sirds dziļumos paslēpusies zinātkāre, kura cenšas izspraukties un pārvarēt saprātu, kas liek šaubīties par nezināmo.
„Seko savai sirdsbalsij!”- atmiņā ataust mātes maigā balss, kas liek verdošajām asinīm vēnās ritēt lēnāk. Sažņaugtām dūrēm es pieceļos un speru soli uz priekšu. Trīcošās kājas pamazām atgūst līdzsvaru. Ar katru kustību uz durvju un noslēpuma pusi istaba šķiet paliek tumšāka it kā baidītos mani zaudēt. Pirms pieskāriena durvju rokturim, roka mazliet notrīc, bet pēc sekundes ar cieši aizvērtām acīm es jau stāvu blakus atvērtām durvīm. Elpa mazliet aizraujas un sirds sitieni kļūst neritmiski strauji.
Vai tas ir satraukums? Vai varbūt tomēr bailes? Galvā, sirdī, vēnās- visā ķermenī izceļas neizskaidrojams sajūtu cunami. Instinktīvi vēlos atkāpties, bet nespēju. Mana garīgā un fiziskā pasaule atraujas viena no otras. Prātā joprojām valda šaubas par izdarītās izvēles pareizumu, bet atpakaļ ceļa vairs nav. Smagās durvis ir ciet un istaba ir atstāta uz neatgriešanos. Seju pārklāj atspirdzinoša, viegla vēja šalka, tajā pašā laikā saules stari silda atdzisušās dvēseles vieglo vairogu.
Ikviens elpas vilciens atdzīvina katru ķermeņa smalkāko šūnu. Acis apžilbst no negaidīti spilgtās gaismas. Redzeslokam paveras plašs apvārsnis, kas sevī ietver draudīgus kalnus, bīstamus mežus un neparedzamo jūru... Atkal jau bailes, kuras jāpārvar. Iztaisnoju salīkušo muguru un dodos ceļā. Pēc pāris soļiem jau krītu. Nepatīkama vājuma sajuta, ko iepriekš nebiju jutusi. Kā tālāk rīkoties? Savādajā istabā briesmas nedraudēja, nebija iespējas krist. Nebija iespējas atkal piecelties.
Brīvā un neparedzamā pasaule palīdz atjaunot mieru un pašpārliecinātību manā iepriekš nesatricināmajā zemapziņā. Spilgtie un gaišie pasaules toņi liek aizmirst par šaurās istabas apspiestību un ierobežotību. Šķiet, beidzot zinu, ko nozīmē būt brīvai. Viss apkārt saplūst ar manām iekšējām emocijām. Ja jūtu bailes, meži satumst un putnu uzmundrinošās, jautrās dziesmas pārstāj pavadīt, ja jūtu drosmi, lielais, pinkainais lācis pārstāj būt draudīgs un kļūst par tuvu draugu.
Ir jau pagājis kāds laiks kopš atstāju istabu. Laime ir viss, ko jūtu. Vienmēr patīkams smaids sejā, sārtums lūpās un dzirkstelīte acīs. Pasaule turpina šokēt katru dienu, sagādājot jaunas un nepieredzētas sajūtas. Katra nākamā diena sniedz jaunu, nedzirdētu un neizjustu ritmu. Pasaule atveras plašāk un plašāk. Šīs iepriekš nepieredzētā situācijas sniedz iespēju kļūdīties un mācīties, iepazīt jauno un nezināmo, seno un sen aizmirsto.