Es aizveru acis un esmu vasarā. Laukos. Pie saviem mīļajiem un vismīļākajiem. Ir dzestrs rīts. Jūlijs. Migla kā liela sega sāk pieplakt zemei un mēs ar viņu sēžam terasē un gatavojamies ēst brokastis. Būs vienreizēja diena siena laikam. Aiz mājas jau gailis dzied savu rīta dziesmu. Klusums. Kafija ar lauku pienu un man galvā skan: ‘’Viss, kas bijis starp mums, vēl ir te, siltās vasaras ēnā, paliec klusi un neaizej, redzi saule jau aust lēnām...’’ Sajūtas. Mirkļa iegribas. Bet drīz tas viss pagaisīs, tā pat kā pagaist migla. Sāksies skola, un mēs atkal tikai sapņosim. Ir laiks, dienas darbi sauc. Mēs abi ar zilpelēko traktoru dodamies uz pļaujamā lauka, lai nopļautu vēl pēdējo sienu, un tad jau vākšanas darbi. Es visu laiku čaloju kā blakus plūstošā upe Misa. Sāk palikt siltāks. 11:00. Saulīte silda un viņš nemanot liek aizmirst to, ka drīz no šī visa palicis pāri būs tikai sajūtas un atmiņas.
Nu jau 18:00. Neierasti kluss vakars pie upes. Ieklausāmies skaļajā klusumā un prātojam kā būtu, ja būtu... Tas skan mazliet traki, bet mēs kā jau sapņotāji prātojam, kādi būs mūsu bērnu vārdi. Atvēsinošā pelde ir tieši tas, kas visvairāk vajadzīgs. Nu jau 20:00. Mēs ieturam vakariņas visi kopā un apspriežam dienas darbus, nedarbus un arī jokus. Kopā ar viņu joki gadās biežāk nekā ikdienā.
Kopā ar viņu es jūtos savādāk. Dažreiz pat viss ir izteiks bez vārdiem, vien ar skatienu, varbūt pat kautrīgu, bet tomēr. Es tik ļoti vēlos, lai tas nebeigtos, lai mēs visu turpinātu darīt kopā un ar katru mirkli vēl vairāk. Sajūtas. Mirkļa iegribas. Asaras. Nekas nav mūžīgs. Sāpe. Mīla. Gan ar laiku...
