Mans sajūtu stāsts (1)

Tu gribi zināt kādas sajūtas ir manī iesūņojušās ? Tās mani plēš ik dienu. Tās ir vairāk nekā cilvēku uz zemes. Reizēm tām ir pamats mani sažņaugt, reizēm sasildīt, reizēm uzsmaidīt. Tāpat kā ik dienas mums katram, bet varbūt tomēr...
Ir tādas sajūtas, kā filmās itkā piedzīvo visu, bet tomēr reizēm dzīve parāda, ka tas nav viss ko es varu saņemt vai arī zaudēt. Sajūtas ir atkarīgas arī no savas domāšanas. Es esmu viena savā visumā un tad es apzinos, ka esmu viena. Bet vai tad kas man var trūkt ? Es dzīvoju skaistu dzīvi, es mācos, es izbaudu mirkļus, es izbaudu savu un apkārtējo smaidu un smieklus. Šīs sajūtas mani tā kā apkampj un silda, un nedaudz dursta vēderu no pārlaimes, ka tieši man ir tik labi cik tam vajadzētu būt. Sajūtas ir diezgan patīkamas, vispār, mums visiem tās patīk un pēc tām dzenamies kā pēc naudas un bagātības. Ak, kā tās sajūtas mēs mīlam vairāk nekā tās mūs. Bieži vien sanāk noliet asaras, nejau dēļ sāpēm, bet par to saucamo laimi, prieka sajūtām, to ko cilvēki itkā pamana, sajūt, bet to nevar redzēt. Ja es smejos, tad smejos līdz vēderu muskuļi sāp un šīs sajūtas ieskaitu laimes sajūtu fondā, jo tieši šīs sajūtas neatkārtosies un ar šīm atmiņām varu padalīties ar visiem. Ar sajūtām man nemaz nav žēl dalīties, iespējams, tāpēc draugi mani raksturo kā nenopietnu, jo visur saskatu kaut ko uzjautrinošu. Bet reizēm, kādā vientuļā nomalē no manis laužās tas, ko nemaz nevar apraktīt. Tās ir tādas sajūtas, ka viss ķermenis sažņaudzas un vērojot sevi spogulī neko neredzi. Sāpīgi? Tas neizskatās sāpīgi, patiesībā es neko neredzu, bet sajūtas, kas ir manī itkā , ziniet, satver mani un nelaiž prom, tās itkā liek sastingt un aptumšot manu prātu. Es nemaz nezinu kāpēc tā notiek, tā vienkārši ir. To iespējams sauc par vilšanos un dusmām. Manas sajūtas mainās ik sekundes desmitdaļā. Te es esmu pārpilna no smiekliem un prieka par to, ka ir draugi, kas Tevi ar savām sajūtām kņudina un liek starot vienkārši tapēc, ka šodien ieradies skolā. Šeit es iegrimstu tur, ko nemaz nevar aprakstīt. Ja esat redzējuši tādu bezdibeni ko sauc par tukšumu, kurā atrasdamies ir bail, jūties nedrošs un itkā liek izskatīties mazam no iekšpuses, jo bailēs viss saraujas. Izņemot sajūtas, tās ir pāru pārēm. Tad zini, ka esi nonācis manā stāstā par sajūtām kuras cilvēki neredz no malas. Es zinu, ka pašlaik ir mans iznāciens un tagad, šeit, es, tieši šajā momentā esmu uz skatuves ar savām izjūtām. Tagad ir mans laiks, lai aprakstītu tās. Iztēle ir lielāka nekā, tas ko es varu sakarīgi apkopot un uzrakstīt uz papīra. Manā sajūtu galotnē ir pats augstākais un svarīgākais punkts - ģimene. Cilvēka laime sākas no ģimenes. Šīs sajūtas mēs neizrādam katru dienu, bet tās es varu aprakstīt... Skaistākās sajūtas pasaulē! Man ir tik lieliska ģimene, ka katru dienu varētu raudāt un priecāties reizē. „Ģimene ir stūrakmenes visā mūsu dzīvē.”
Manas iekšējās pasaules toņi mani izgaismo pašos spilgtākajos, siltākajos un reizē maigākajos toņos. Nemaz nevaru iedomāties, kā šis krāsu salikums izskatītos kopā, bet sajūtas ir labas, tad jau arī sajūtu krāsai jābūt izcilai. Kopumā katru dienu ir tā, ka kāds nelabvēlīgs notikums liks sažņaugties. Nejau tā pa īstam, bet tā neīsti īsti spiedīs Tevi sāpīgākajās vietās. Iespējams sajūtas, ko vēlējos šeit aprakstīt un itkā izjust lasītājiem nav vienmēr iespējams. Laikam ir nepieciešamas īstās sajūtas vai noteikts noskaņojums. Bet, lai arī kā būtu, es parādu savas dzīvās un dīvainās sajūtas. Arī dīvains nozīmē ko neparasti labu.