Auksta klona grīda. Viņas brūnie, neķemmētie mati līdz pleciem ne slaidi guļ, bet gan drīzāk veļas. Gluži kā slims ,vecs kaķis ar netīru spalvu ,kas censtos aizrāpot līdz bļodiņai no kuras maigi kūp silts piens. Viņš to ar iekāri apbrīno, bet beigu beigās bļodiņu nesasniedz ,tas nomirst turpat un arī paliek kā pūkains kunkulis virtuves grīdas vidū. Tādi bija viņas mati.
Netīras, kailas pēdas ,pie kurām, šķiet pieķērušās visas pasaules sērgas un gruži. Ikkatru lēnu, neizteiksmīgu soli sperot, kāju pirksti ar nobružātajiem nagiem, it kā sarāvās, sajūtot grīdas auksto stindzinājumu. Soļi bija lēni un bailīgi ,taču vērojot tos no malas, pazīstama kļūst tā sajūta ,kas vienmēr tirda pirms vētras. Rodas vēlme aizbultēt logus, durvis un mājīgas eļļas lampas gaismā paslēpties pagrabā. Viņa nāk.
Bālās rokas stingri apķērušas netīru trauku kaudzi. It kā bīdot ikkatru viņas nākošo soli uz priekšu, tā neciešami grab. Krūzītes atraujas un atkal satiekas ar ieplaisājušo šķīvju krējuma traipītajām virsmām bezgaumīgi nošķindot. Viņa ,šķiet, rūpīgi kontrolē šo citiem neizprotamo un ausīm netīkamo simfoniju.
Viņas bezmiegā dzeltenīgi pietūkušās acis. Tās ,it kā, mirstošas bezcerības pilnas. Duļķainās zīlītes kustībā izsūknē visus gaiteņa stūrus. Visas taisnās līnijas, kur krāsotās ,grubuļainās sienas ar balto, smilšaino grīdu satiekas klusam ,traumētam kašķim, ar acu skatienu tiek mērķtiecīgi pavadītas līdz galam.
Tā viņa aizslīd pa slimnīcas ,pārdzīvojumus ēdošo, gaiteni. Ar savu domu miljoniem pilno prātu un velkot līdzi skumju stāstu baltās lina kleitas izdilušajās kabatās.