Manas sajūtas stāsts

　　Agrāk debesis bija zilākas un zāle zaļāka. Agrāk viss izskatījās tik rožaini...Jā,agrāk... Agrāk arī varēju iziet dzestrā vasaras rītā ārā,lai satiktu draugus un zināju,ka viņi mani gaidīs. Man nevajadzēja zvanīt vai ieslēgt datoru,lai zinātu,ka tie ir piecēlušies. Es zināju,vienkārši zināju,ka tie mani jau gaida. Tā bezbēdīgi mēs varējām pavadīt dienu, skraidot pa pļavām un ķerot saulesstarus. Mēs nepazinām ne bēdu ne raižu. Lielākās sāpes, ko izjutām bija nobrāztie ceļi, kad gadījās nokrist uz grantētā ceļa.Mēs nezinājām kā tas ir,kad Tu mīli,bet atpakaļ neko nesaņem.
　　Laiks skrien vēja spārniem.Mēs nevaram to apturēt vai pagriezt atpakaļ,lai arī cik ļoti to vēlētos.Rītos mani vairs nesauc draugu balsis aiz loga un saule savus starus vairs neielaiž manā logā. Nav vairs kā agrāk un nekad arī nebūs. Mūs nesapratīs,ja skriesim pa rasoto zāli un dziedāsim dziesmas. Visi jau ir pieauguši,bet es zinu,ka dziļi sirdī tomēr esam bērni.Bērni,kas sapņo par tauriņu ķeršanu un smilšu pilīm,kuras bija mūsu karalistes.Mēs sapņojam,bet sapņi nenāk ārā.Tie sēž un snauž.Mēs tos esam iemidzinājuši un palēnām atņemam tiem skābekli ar ko elpot.Paši savas laimes kalēji un bedres racēji.
　　Reiz visiem pienāks tā diena,kad emocijas ļaus vaļu un plūdīs viss ārā.Ar mani jau tā notika.Varbūt pie vainas pavasarasi un putni,kuri šogad jau februārī trallina aiz logiem,bet varbūt tas,ka ir grūti sevī visu turēt.Šajā brīdī es apjautu,cik plašas durvis dzīve man ir pavērusi.Ne visiem tā veicas kā man.Man ir viss, par ko sapņu liela daļa pasaules iedzīvotāju, un vēl daudz vairāk.
　　Man ir sniegta lieliska iespēja staigāt,elpot,dzirdēt un redzēt.Ikdienā tam netiek pievērsta nekāda uzmanība,bet aizdomājoties,ka citi nekad nav stāvējuši uz savām kājām vai arī viņiem ir grūti iztēloties sarkanu rozi,jo viņi nekad nav redzējuši dienas gaismu.Es sāku novērtēt savus draugus,kuri ikdienā velta man savu laiku,kurš nu ir dārgākā prece par kuru nemaksājam ar naudu.Esmu iemācījusies priecāties par citu panākumiem un nenokārt galvu brīžos,kad neveicas.Tikai darot otram labu Tu saņemsi to pašu pretī.
　　Cilvēcība-īpašība,kuru ir grūti pielāgot mūsdienu cilvēkam.Mēs esam tik dažādi,bet aizmirstam būt patiesi.Lija Brīdaka ir teikusi ‘Lielākā laime ir nonākt saskaņā ar sevi’.Arī tagad es to saprotu,jo, tiklīdz Tu saproti sevi un apzinies,cik daudz Tev ir,Tu spēj arī saprast sev apkārt esošos,arī tad,ja tie vēl nav atraduši sevi.