Smarža.
Smarža atmodina sajūtas un sajūtas atmodina smaržu. Šī netveramā matērija spēj no cilvēka izvilināt it visu - gan riebumu, gan baudu un neprātu, gan laimi, gan arī visskarbākās ciešanas. Smarža piemīt it visam - vissīkākajam akmenim zem kājām un vistrauslākajam ziedam, kas zied Ēdenes dārzos, sarūsējušai dzelzij un ozola stumbram.
Visskaistākās smaržas piemīt cilvēkiem, bet visspēcīgāk tās ietekmē sajūtas. Cilvēka smarža ir neatkārtojama, nav divu cilvēku, kuri smaržotu vienādi. Šī smarža, silta un salda, spēj grozīt prātus un valdīt pār maņām, tā rada atkarību, jo, reiz sajusta, tā ir neaizmirstama. Visskaistākā būtne, ar baltu ādu, zobiem kā pērlēm un acu mirdzošajiem smaragdiem, valdzinošu smaidu un slaikām kustībām, nespēs grozīt citu prātus bez smaržas. Cilvēka smarža jāizjūt pamazām. Sajusta, tā iesākumā izplatās mūsu galvā. Tā reibina, tā aizrauj un pakļauj. Tā aizplūst līdz plakstiem un aizver tos ciet, liekot mums palikt tumsā ar šo velnišķo smaržas pavedienu, kas mūs prasmīgi iepin. Tā aizklāj mūsu ausis, liekot skaņām notrulināties un liedzot tām iespēju mūs izraut no klusā burvības dūksnāja, kurā esam iestiguši. Tā aizsien mūsu lūpas, lai vārdi neaizbiedētu smaržas biklos glāstus. Un, kad tā mūs ir pārņēmusi savā varā, kad mēs esam pakļāvušies tās radītajai baudai, tā nozūd. Smarža ir netverama, nesaglabājama un tā ir vienīgā, ko mēs vēlamies saglabāt. Siltas smiltis mēs varam iemūžināt bildēs, notvert to raupjo dabu pudelēs, taču nevaram saglabāt siltu smilšu smaržu, ar ko veldzēties drēgnos rudens vakaros, kad atmiņas pēc vasaras liek ilgās jukt prātā. Šķiet, ka mēs varam atsaukt atmiņā vāju radītā baudījuma atblāzmu, taču sajust to mums ir liegts.
Sajūtas atmodina smaržu. Vismaigāk smaržo laime. Laime smaržo tā, kā smaržo saules stars, kad tas iespīd tev sejā. Tai piemīt neiedomājams siltums, kas pamazām pārņem tevi visu. Tā lēnām slīd gar kaklu, lejup uz pleciem, kurus tā maigi noglāsta, atstājot saulē karstošu smilgu smaržu. No pleciem tā slīd lejup uz vēderu, atstājot tajā siltā vasaras vēja laiskos taureņus. Tā noslīd līdz pat pēdām, atstājot siltas mūra krāsns elpu. Tā mīļi sasilda tevi visu, laimes smarža nepazūd tik ātri, kā pārējās.
Greizsirdība, turpretī, smaržo gluži citādi, tā ir asa un uzbrūkoša, tā nežēlo. Tā iecērtas nāsīs kā asa rūsas un sāls smarža, tā dedzina prātu, un, kad tas ir pietiekami aizdedzies tā lēnām slīd lejup, līdz atduras krūtīs. Tur tā paliek, tur tā perinās, pamazām atdzesējot savu iepriekš aizdegto smaržu lāpu, atstājot auksta un mirta rudens lauka smaržu, trūdošu lapu un dubļu smaržu, kas saldē, saldē līdz sāp.
Pašas sāpes gan smaržo skaisti. Tās smalki vijās cauri visam ķermenim, tās līkumo kā upe, savos līkumos atsitot savas smaržas viļņus pret mūsu sajūtu krastiem, atgādinot, ka tās ir klātesošas. Upe, kas nes smeldzīgu, taču neparastu smaržu – apsnigušu jasmīnu smaržu. Skumjām piemīt visskaistākā smarža.
Veiksme, gluži ironiski, smaržo nevis pēc zelta, bet pēc priedes koka. Tā ir sulīga un bieza smarža, tā ir spēka smarža. Tā ir smaga kā scepteris valdnieka rokās, taču gluži vienkārša, gluži kā ūdens spainis. Taču izteiktā priedes koka smarža reibina, tādēļ tik ļoti dzenamies pēc tās. Un tieši tādēļ šī ir visgaistošākā smarža.
Tad, kad tu iemīlies, tad jūti tikai vienu – to, kā smaržo tas, ko mīli. Mīli matiem piemītošo māla un ziedu smaržas mistrojumu, mīli to, kā cilvēks smaržo patiesi – smaržu, kuru var just tikai vienā ķermeņa daļā : vietā, kur delms sastop augšdelmu. Mīli to, cik prasmīgi saspēlējas šī cilvēka parfīma aromāts un šī cilvēka siltās ādas smarža. Mīlestības smarža ir visprasmīgākā un izsmalcinātākā, tā smaržo pēc tumsas un laimes, pēc skumjām un cilvēka. Tā smaržo pēc visa, ko ir vērts sasmaržot, tā smaržo pēc visa, ko mēs pazīstam. Mīlestības smarža rada atkarību. Un tā ir visvērienīgākā atkarība, kādu cilvēce pieredzējusi.
