Manas sajūtas,kas tās ir? Vārdos tās neaprakstāmas,sajūtas neizstāstāmas,bet sirdī tās sāp.
Kādēļ reizēm vajag tik maz,lai būtu laimīgs un no sirds?
Kā mazam bērnam kas kristāl dzidrām,zilām actiņām priecājas un smaida no sirds, tam vairāk neko nevajag un viņš ir laimīgs,jo viņš zin,kā māte viņu mīl,kā tēvs viņam kā mazam brīnumiņam tic, kas vēlāk kļūs liels un dāvās savu mīlestību,arī jums.
Bet kādēļ man par mīlestību tā jācīnās?
Es vēlos kaut sēdēt smilšu kastē,smaidīt un priecāties kā bērns,kaut tikai laj būtu mīlēts un laimīgs,bet tomēr dzīvē,sirdī esmu palicis viens.
Kā tas ir un ko es jūtu?
Tā ir kā smaga cīņa,kas pilna vērtību.No bērna kājas esmu audzis,kā kareivis mazs,ar cīņām un uzvarām,kritieniem un sakāvēm tomēr,esmu cēlies laj lauztos pār dzīves sagājām kāpām.
Tai vietā laj būtu sakauts un padevies,es vel smaidu,jo apzinos,cik patiesībā skaistās krāsās ir tās vērtības,kas caur grūtībām nāk.Es apzinos cik daudz laimes man sniedz mīļotās pieskāriens,viens vienīgs un kluss.Cik apskāviens pie dzelzceļa sliedēm,kad garām vējam šalcot garām iet vilciens tik liels un tik smags,cik tas smaids viņas lūpās un viņas sirds,kas viņai krūtis klusītēm pukst.Cik daudz laimes man dāvā viņas vārdi,ko klusītēm viņa man čukst : ,,Es esmu laimīga,jo tu man esi”
Kāda ir šī sajūta un kāda šī mīlestība?
Šī mīlestība ir kā māksla,ar kuru ir viegli caur grūtībām iet,šos vārdus ir jāmāk sirdī nest,jo tie ir tik daudz lielu vērtību pilni,kas sirdī man laimi nes.
Katrs cilvēks ir ir laimīgs,ja viņu kāds mīl, tā arī ir lielākā bagātība,būt mīlētam.
Tāpēc es vēlos,laj mīliet cilvēkus,kas sirdī ir dārgi.
