2013. gads bija īpašs gads, jo tas bija XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku gads. Es uzdrošinos teikt, ka katrs latvietis (un ne tikai latvietis) mīl šos svētkus, galvenokārt sajūtu dēļ, kuras šie svētki rada. Pajautājiet jebkuram dalībniekam, kādas bija viņa emocijas lielkoncerta vai deju lieluzveduma laikā, un es galvoju, ka viņš atbildēs, ka sajūtas bija vārdos neaprakstāmas. Tomēr es no visas sirds centīšos tās aprakstīt.
Ir 2013. gada 4. jūlijs, mazliet pirms desmitiem vakarā un debesis virs Daugavas stadiona ir iekrāsojušās rozā. Saule, visu dienu cītīgi karsējusi dejotājus mēģinājumos, nu pietuvojusies horizontam un, atvadoties, izstaro pēdējos mīlīgi siltos starus. Deju lieluzvedums jau teju, teju sāksies un mazākajā deju laukumā, kurš atvēlēts dejotājiem, lai tie tur varētu pārģērbties un reizē arī skatīties koncertu lielajā ekrānā, čum un mudž no cilvēkiem. Priecīgais satraukums, kas valda laukumā ir gandrīz ar roku sataustāms. Visi ir mēnešiem ilgi gatavojušies notikumam, kurš sāksies pēc pāris minūtēm. Arī es esmu šo cilvēku vidū. Šie ir mani pirmie Deju svētki, tāpēc satraukums ir divtik liels. Atskan „Sasala jūrīna” un man izskrien cauri drebuļi. Taču tie nav ne no bailēm, ne aukstuma, bet no tā spēka, kurš caurstrāvo dziesmu un ieplūst manī līdz ar pirmajām mūzikas notīm.
Kad ir pienācis laiks manai pirmajai dejai, es stāvu pie laukuma malas un man ir mazliet mīksti ceļgali. Es paskatos apkārt un redzu savu deju kolektīvu. Es redzu, kā viņi visi smaida un kā viņiem mirdz acis. Mans deju partneris cieši satver manu plaukstu un arī viņa seja burtiski staro. Es saprotu, ka uztraukumam nav nekāda pamata, vēl jo vairāk, ja tev pie rokas ir tāds stiprs un starojošs balsts, kā mans partneris. Pirmās dejas, kuras es dejoju ir jautras un ātras, tāpēc nav nekāds brīnums, ka dejojot, viss satraukums izplēn kaut kur gaisā, atstādams tikai lielu prieku un no smaida sāpošus vaigus.
Un tad pienāk laiks manai pēdējai dejai. Tā ir lēna un svinīga, un dejojot prasa lielu bijību. Mēs iznākam uz laukuma, tieši no aizmugures vārtiem, pretim skatītājiem. Es atkal paveros apkārt un redzu simtiem dejotāju, tērptu baltā linā, un man rodas sajūta, ka ne tikai viņu tērpi ir balti, bet, ka viņi visi paši ir balti, ka viņiem ir baltas un tīras dvēseles, un gaiši smaidi. Un pēkšņi es jutos tik saviļņota, ka man acīs sariesās asaras. Es dejoju starp tūkstošiem citu dejotāju, un sajutos tik piederīga un tajā pašā laikā tik brīva. Šo sajūtu ir tiešām grūti aprakstīt, taču tajā brīdī es sapratu, ka es nevēlētos būt nekur citur pasaulē, kā tikai šeit, Latvijā, siltā vasaras naktī, ziedu vainagā.
Es nezinu, vai man kaut mazliet izdevās aprakstīt savu sajūtu, taču es domāju, ka visi latvieši saprot, par ko ir runa. Es ticu, ka visi to ir sajutuši. Brīžos, kad uzmetas zosāda, klausoties latviešu tautasdziesmas, vai brīžos, kad pārņem spārnota sajūta, dejojot latviešu tautas dejas. Galvenais ir sajust to vienreiz, jo pēc tam, tā tevi nekad nepamet.
