Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ

Manu sajūtu stāsts

Autora bildeAutors: madara zena / Skrundas Profesionālā vidusskola Vērtējums:  +17
Vērtējums:  +17
Sajūtas...Tik dažādi, cik dažādi ir cilvēki. Kādam tās ir gaišas un jautras. Kādam - tumšas un skumīgas. Šis būs stāsts par sajūtām, kuras ir iekrāsojušās tumšās krāsās.
Tā bija parasta 10. augusta diena. Spīdēja saulīte, bija silts. Nekas neliecināja, ka būs gaidāma nelaime. Manī tomēr bija sajūta, ka šī diena mainīs visu manu dzīvi. Man bija sajūta, ka tiks atņemts kaut kas man ļoti dārgs. Es nezināju, kas tas būs. Bet jutu, ka būs. Pulkstenis jau tuvojās vakaram. Likās, ka dienai ejot uz beigām tā kļūst kā saguma savilkusies. Nepameta sajūta, ka tuvojas nelaime. Bija bailes. Bailes, kādas es nekad nebiju piedzīvojusi. Un tad tas notika... Pulkstenis bija 17:10. Zvans... Šoks...Un vairs nav nekā. Man ausīs kā ar nazi iegrieza vārdi:'Nellijas vairs nav! Viņa ir mirusi!' Es negribēju tam ticēt. Es domāju, ka tie ir meli, ļauns joks. Bet tā nebija. Tad tam visam sekoja izmisums, asaras, jautājumi, uz kuriem atbildes nebija un nav vēl šodien. Tā bija diena, kad visa mana pasaule sagruva. Man bija sajūta, ka kāds no manis ir izrāvis dvēseli, ka mana sirds tiek plēsta uz pusēm. Es nevarēju apturēt to briesmoni, kas no manis rāva ārā visu. Man nebija vairs spēka. Es tikai sēdēju un manas domas nemitīgi atgādināja:' Nellija! Mana mazā princesīte! Kāpēc tieši viņa?'' Visu atlkušo vakaru es cerēju, ka man piezvanīs un pateiks, ka ta bija kļūda. Bet tā nebija. Patiesība bija nepielūdzama.
15, 16, 17 un 18 augusts. Dienas, kad viss, kas bija svarīgs kļuva nesvarīgs. Viss, kas reiz bija vajadzīgs, kļuva nevajadzīgs. Mani nepameta sajūta, ka viņa ir dzīva. Skatoties uz viņas mazo un trauslo augumu, man likās, ka viņa piecelsies, smaidīs un skries. Bet tā nebija. Viņa mums bija atņemta uz visiem laikiem. Atgriezt viņu vairs nevarēja. Viņa pat nesagaidīja savu otro dzimšanas dienu.
Laikm ejot, sāpes mazinājās, taču pieauga vainas apziņa. Likās, ka tā ir mana vaina. Ka es esmu vainīga pie tā, ka Nellijas vairs nav. Taču tā nebija neviena vaina. Neviena pie tā nebija vainīgs. Mūsu ģimeni bija piemeklējis Dieva sods. Bet varbūt tāds bija viņas liktenis? Lai gan kopš tās dienas ir pagājuši trīs gadi, manī ir sajūta, ka viņa ir dzīva. Šīs ir sajūtas, kas mani pavada ik dienu. Sajūta, ka viņa man ir blakus, viņa man seko, mani nepamet.
Man ilgi nepameta sajūta, ka ar šīm sāpēm es netikšu galā. Likās, ka tās mani pavadīs visu manu dzīvi. Taču, kā saka, pēc negaisa vienmēr uzspīd saule. Spēku man deva apziņa, ka viņa mani redz, ka es viņu reiz satikšu. Es sapratu, ka man ir jādzīvo tālāk. Jāpalīdz māsai tikt galā ar tām sāpēm, jo mazulīte bija viņas meita.
Šajā pasaulē ir tā iekārtots, ka cilvēks piedzimst, dzīvo un nomirst. Protams, katram mūžs ir savādāks. Neviens nezina stundu, kad būs jāaiziet. Esmu sapratusi, ka katra diena ir jādzīvo kā pēdējā. Tā var būt diena, kad varu palīdzēt kādam, kuram iet grūtāk par mani. Diena, kad varu apskaut savus tuvos cilvēkus un pateikt, ka mīlu viņus. Nākamajā brīdī, kāds no viņiem var aiziet, lai neatgrieztos. Arī manis vienā brīdī var nebūt. Paliks tikai stindzinošs smagums un bezgalīgas sirdapziņas mokas, par neizteiktām jūtām. Šajā laikā esmu guvusi divas svarīgas atziņas. ''Dzīve ir domāta tam, lai to dzīvotu.'' un ''Dzīve var pārtrūkt, bet Mīlestība ir mūžīga.''
Komentāri
Nav neviena komentāra

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register