Atmiņu un sajūtu virpulī (15)

Neviens nekad nav teicis, ka būt pusaudzim ir viegli. Tas ir laiks, kad jāmācās un jāpielieto iegūtās zināšanas dzīvē, jāizdara izvēles, kas pēc tam ietekmēs nākotni, kā arī visam pa vidu ir jāmēģina apvaldīt emocijas, kas atgādina laika bumbu, kas kuru katru brīdi var eksplodēt, tāpēc katram ir nepieciešama sava miera osta, kurā no visa paglābties.
Kad pirmo reizi dzīvē zaudēju ļoti tuvu personu, es centos izvairīties no visa, kas man viņu atgādināja. Nelielajai upītei, ko senāk uzskatīju par visīstāko "mūsu vietiņu" , metu lielu līkumu, jo baidījos par atmiņām, ko tā izraisīs. Ikreiz, kad sāku domāt par savu vectētiņu, es sāku pie sevis kaut ko dungot, cenšoties padzīt skumjas un asaras. Bet visgrūtāk bija būt cilvēkos, kad nejauši dzirdētās sarunās izskanēja kāds vārds, kas atgādināja par mums un mūsu piedzīvojumiem. Taču, laikam ejot, emocijas pierima, un man palika vieglāk, lai gan atgriezties mūsu iemīļotajā vietā, kur tika pavadītas tik daudzas saulainas vasaras dienas, joprojām negribēju.
Un pēkšņi jau ir pagājuši gandrīz pieci gadi. Skola ar nebeidzamo mājasdarbu kalnu un vecāki, kas vēlas, lai jau tuvāko dienu laikā izdomāju, kur gribu studēt, rada spiedienu, ko es nespēju izturēt. Tad es attapos tur, laukos pie upītes. Nebiju to plānojusi, bet, aizbraukusi apciemot vecmāmiņu, kājas pašas mani turp aizveda. Laiks bija silts, putniņi jau čivināja un es sajutos tik labi, tik mierpilni. Vienu brīdi es pat gaidīju, kad vectētiņš man piebiedrosies, mācīs man kāršu trikus un mēģinās iemācīt, pēc kādām pazīmēm atšķirt žubīti no zīlītes.
Es paskatījos uz to vietu, kur upe ietecēja mūsu zemes gabalā un pasmaidīju, atceroties to vienu vasaru, kad kopā ar māsu un brālēniem devāmies pārgājienā pa upi. Toreiz mēs sagaidījām vissiltāko dienu, uzvilkām gumijas zābakus, lai nekas neiedurtos kājās, iebridām ūdenī un sākām iet. Lai gan tie bija tikai kādi piecsimt metri, toreiz tas likās tik aizraujoši - izstaigāt visus upes pagriezienus, spiegt, kad ūdens līmenis pacēlās līdz kaklam un visu laiku smieties. Pat tad, kad es paklupu aiz kāda zemūdens akmens un pazudu zem ūdens, vectēvs mani izvilka ārā, un mēs smējāmies vēl skaļāk, nekā iepriekš.
Tad es pievērsos mūsu celtajai laipiņai, uz kuras es bieži sēdēju, kamēr pārējie peldējās. Vectētiņš bija iestāstījis, ka ūdens ir pilns ar dēlēm, kas piesūksies man klāt un izdzers visas manas asinis, un es, naivā meitene, viņam noticēju, tāpēc pagāja ilgs laiks, līdz es atkal nebaidījos un varēju iet peldēties kopā ar pārējiem.
Un tad vēl tas milzīgais akmens, kas atradās upes vidū un pārdalīja to uz pusēm.. Atceros, kā senāk mēs rāpāmies tam virsū un fotografējāmies. Toreiz abas ar māsu jutāmies neuzvaramas.
Tajā dienā, pēc visiem šiem gadiem, es sapratu, ka tiešām esmu samierinājusies. Nekas vairs nespēs viņu atgriezt atpakaļ, toties no atmiņām nav jābaidās. Atmiņas uztur mums tuvos cilvēkus dzīvus, tās godina viņus. Tāpēc katru reizi, kad es jūtos noskumusi, es atkal braucu uz laukiem, skrienu pie upes un pavadu vairākas stundas tur. Tā ir kļuvusi par manu spēka avotu - tik klusa, bet ne rāma. Mainīga, bet paliekoša. Tā pielāgojas ārējiem apstākļiem, bet nekad nemaina to, kas tā ir.
Tā ir tāda, kāda vēlos būt es pati.