Viens no mīlestības stāstiem (2)

Dzīve…rit. Arī man… Tāpēc ir svarīgi, kā es jūtos, dzīvojot savu dzīvi. Varu teikt, ka ļoti labi, jo man ir mājas sajūta, ģimenes siltums un mīļums. Ikvienam ģimenē ir arī sava loma. Arī man. Es esmu vecākā māsa.
Kad es septiņos gados kļuvu par vecāko māsu pirmo reizi (man ir divas jaunākās māsas), īsti nezināju, kā tagad dzīvot. Atceros, kā pirms vairākiem gadiem, pieskatot Adrianu pagalmā, gribēju iet mājās – biju sēdējusi ar viņu vairākas stundas! Viņai gan bija cits viedoklis par mājās iešanu, un tā nu es viņu ķēru pa visu pagalmu, jo tētis neļāva vienai nākt mājās. Smieklīgi laiki, kad tagad uz to atskatos.
Savā dzīvē reti kad esmu par kaut ko ļoti fanojusi, laikam būšu stoicisma piekritēja – es neļauju ārējiem apstākļiem sevi daudz iespaidot. Esmu emocionāla, bet mēdzu būt arī nesatricināma savā mierīgumā un nosvērtībā.
Un tad, nemanot pienāca TAS gads! Tas gads, kurš mani ļoti izmainīja, es sāku par kaut ko fanot! Sešpadsmit gados biju jau vairāk pieaugusi, ar lielāku pasaules izpratni, tās kārtību. Vismaz man tā patīk par sevi domāt! Tajā netālajā 2011. gada Ziemassvētku periodā mūsu 4 cilvēku un 4 dzīvnieku ģimenei pilnvērtīgi pievienojās Esmeralda. Pilnvērtīgi tādēļ, ka nu viņa pati spēja elpot un izpausties, kā viņai labpatīk un viņu neierobežoja mammas puncis. Pirmajos viņas dzīves mēnešos es pie viņas maz gāju, jo es viņai neinteresēju tik ļoti kā mamma, bet vēlāk, kad mamma sāka pamazām atgriezties darbā, 2012. gada vasaras lielu daļu pavadīju ar mazo bēbīti un tā, pašai nemanot, viņai ļoti stipri pieķēros. Vienīgais cilvēks, kuram vēl esmu spēcīgi pieķērusies, ir mamma, tas arī viss.
Tas liekas tik pārsteidzoši, cik ātri maziņš bērniņš attīstās! Cik strauji mazi bērni spēj pielāgoties apkārtējai pasaulei, cik ātri viņiem attīstās refleksi, maņas! To visu es sīkumaini vēroju un mēdzu filozofēt par šo tēmu. Vai zinājāt, ka bērniņi spēj noteikt, vai tas ir „viņu cilvēks” pēc ožas? Man tas liekas apbrīnojami!
Mazais cilvēkbērniņš piedzimst kā balta papīra lapa un ģimene ir atbildīga par to, kādu izveidos bērna uztveres, izturēšanās un uzvedības pamatu! Katru dienu, esot kopā ar mazo māsiņu, es, pati nemanot, viņai iemācīju smaidot un smejoties saraukt degunu! Es to nemācīju apzināti, vienkārši es pati, smejoties agrāk saraucu degunu, un mazais bebucis to iemācījās. Kad es sāku ievērot, ko esmu sastrādājusi, tas likās tik smieklīgi – maziņš bēbītis smaida ar tādu sarauktu deguntiņu – fotogrāfijās izskatās it kā mazajai būtu kāds viltīgs, neķītrs plāns, kuru zina vienīgi viņa! Vēlāk man tas sāka likties biedējoši, un es centos vairāk kontrolēt savas grimases – esot ar bēbīti kopā, beidzu raukt degunu smejoties, un pēc laiciņa arī māsiņa to darīja mazāk! Apbrīnojami, cik ātri tādi mazi knīpas mācās! Tomēr pilnībā Esmeralda neatradinājās no deguna raukšanas – parasti viņa smaida bez „ekstrām”, tomēr līdz šim, vismaz reizi dienā, es viņu redzu saraucam savu mazo deguntiņu, kad viņai ir lieli prieki! Izskatās ļoti mīļi, nu vairs nav biedējoši, heh!
Maziem bērniņiem ir apaļi, ļoti maigi vaidziņi! Tagad es saprotu omīti, kura, bērnībā mani satiekot, vienmēr paraustīja aiz vaidziņiem! ..un tagad es sajutos veca, haha! Esmeralda ir tāda apaļvaidzīte, es nevaru nepieiet dienā vairākas reizes viņai klāt tikai tāpēc, lai pabakstītu viņas vaidziņus! Par prieku man, viņu neuztrauc, ka viņas vaidziņi ik pa laikam tiek aiztikti!
Bučas. Daudz buču. Ļoti daudz buču! Tādēļ, ka bebucim ir tik apetelīgi vaidziņi un viņa pati ir staigājoša saulīte man visu laiku prasās viņu sabučot pa simts reizēm! Kad viņa bija jaunāka, aptuveni gadiņš, pusotrs, manas bučas uz viņu neatstāja nekādu iespaidu, viņa bija pilnīgi bez emocijām, kad es viņu sabučoju. Tomēr varēja just, ka viņai patīk, kad viņu tā apčubina! Ļoti mīļi! Tagad, kad bēbim ir jau divi gadiņi, viņai uznāk „mīlestības uzplūdumi”, kā es tos saucu. Šādos brīžos viņa skrien pie manis un dod pati man bučas, un , protams, gaida arī pretī no manis to pašu! Tagad, kad no manas puses viņa ir sabučota, viņa ar saviem mazajiem pirkstiņiem baksta manu vaigu un prasa: „Te?”, ar domu: „Uz kura vaidziņa tu gribi saņemt buču no manis”, un, kad es viņai parādu, pabakstu attiecīgo vaidziņu, tad no viņas puses seko liela buča ar ļoti ciešu apskāvienu komplektā!
Jā, man ar jaunāko māsiņu izveidojusies ļoti cieša saikne, jūtos kā viņas otrā mamma! Kad pārnāku mājās, Esmeralda skrien pretī ar saucieniem: „Mās”, „Mamma” vai arī skaļi pa visu māju izkliedz „Čāāāū!”, un ar milzīgu smaidu sejā skrien pie manis. Un es viņu paņemu opā, un viņa man savā bēbīsu valodā kaut ko dikti stāsta! Šāda mūsu sasveicināšanās liecina par mūsu ciešo saikni, man tā sķiet! Jūtu lielu atbildību par mazo māsu – lai viņa vienmēr justos drošībā, mīlēta un laimīga. Ja mamma vai vidējā māsa viņu sarāj, es paslavēju, lai bērniņš nejūtas tik slikti! Es ar tēti esam vispacietīgākie un iecietīgākie ģimenē, tādēļ, ja bēbis kaut ko nejauku sastrādā – saplēš glāzi – mēs neiespringstam, nebaramies un mazajai arī nav lielu pārdzīvoju – viņa taču vēl maziņa!
Smaids rotājas sejā – mazajai jau divi gadi, bet es nespēju atradināties no mīļvārdiņa „bēbis”. Pārējiem smejoties saku, ka laikam jācenšas atradināties no šī vārdiņa, lai piecu gadu vecumā viņu vairs tā nesauktu, jo viņa taču ir Esmeralda! Pat ja atradināšos, viņa tik un tā man būs bēbis!
„Ja otra cilvēka laime ir tava laime, tā ir mīlestība.”
/Lana delReja/