Klusuma valoda jeb Deja ar viņu (21)

Klusuma valoda jeb Deja ar viņu
Solis… vēl viens… elpa… skaļi, ritmiski sirdspuksti… visa dzīve ir kā deja, deja ar Viņu. Viņa nav priekšmets, nav arī cilvēks. Viņa ir dzīva, un saprot bez vārdiem. Glaudu es viņas spēcīgo, tvirto kaklu. Silta, skaļa, bet tik mīļa elpa silda manas rokas. Dzidrās, tīrās un uzticīgās acis, kas raugās tikai uz priekšu. Dvēsele, kas piedod visas manas kļūdas. Deja ar Viņu- tas ir ikdienas prieks. Ass vējš pūš man tieši sejā, bet tas nav būtiski man… mēs dejojam kopā- Viņa un Es. Mēs dejojam svelošā karstumā, pavasara, rudens vai vasaras lietū un ziemas putenī, kad uz ledus kājas slīd, kad visapkārt vien dzīvs ledus, kad smiltis kā liesmas, kad pasaulē kari, kad ilgi gaidītais miers- mēs dejojam kopā un nebeidzami skan tikai klusuma melodija, kas pavada deju. Šajā dziesmā nav ne solistu, nav arī jūras un viļņu bangu, nav arī klavieru spēles. Mums skan tikai vējš un putnu skaļās balsis. Es pārnāku mājās, kur mitinās Viņa. Es notīru kaklu un krūtis un muguru no smiltīm. Es atnesu cienastu, Viņa to aposta un ,gandrīz nepieskaroties, paņem ar lūpām. Viņa skatās uz mani un laimīgi zviedz. Es atnesu greznus ādas un dzelzs tērpus mūsu kopīgai dejai. Viņai kājās ir čības, mugurā– segli, uz galvas -iemaukti.
Ir atnākusi mūsu lielā diena, kad arēnā rādīsim savu deju. Viņa ir skaista, gracioza, spēcīga, varena un man tik mīļa. Mēs vienoti, lepni un droši, pa ielu uz arēnu ejam… lai dejotu, kā vēl nekad. Viņa jūt mani, un es jūtu Viņu. Uzmanīgi skatās tiesneši, lai vērtētu mūsu deju.
Un pēkšņi debesīs atskan zvans, kas dod startu mūsu dejai. Sākas mūsu aizrautīgā deja , man kājas trīc , bet Viņa ir droša un dejo, un dejā sper visus soļus. Mēs izejam pretī tiem divpadsmit šķēršļiem un katrs ir kā siena, kas nostājas ceļā. Mēs lēkšojam kopīgā ritmā, zūd manas bailes, tā lecam mēs pirmo, bet tālāk, par spīti drebošajām kājām, uz nākamo ejam mēs, paceļot galvas. Un gatavas cīņai mēs turpinām deju. Es izskaitu tempu, pievedu Viņu, un ,re, jau lēciens – tik varens un tik augsts, tik graciozs un tik viegls. Aizraujoties elpai, dodamies tālāk un atkārtojam no jauna. Es izskaitu tempu – tas pēdējais šķērslis, es saņemu visus spēkus, mēs lecam un dzirdu treneres: ‘’Malacis!’’ Es pateicos Viņai par to, par deju.
Mēs labākās esam , un bezgala laimīgas esam. Es par to, kas vēl tik priekšā, Viņa par dzīvi un maltītēm gardām… Tā ir deja, mūsu deja….
Mēs atstājam arēnu, spīdēs mums gaisma, un atgriezties gribam, bet deja jau beidzās, mūs mājās jau gaida.
Mūsu mūžīgā deja, kas sirdij liek pukstēt ātrāk un ātrāk. Mēs dejosim atkal un laimīgas būsim, un nebūs mums bēdu, kad dejosim mēs…