Autors: Liene Krūmiņa / Valmieras Mākslas vidusskola
Vērtējums: +4
Vērtējums: +4
Stāsts, kas sākās brīdī, kad mani soļi skāra sporta zāles grīdu pirms 10 gadiem, jau tad es apzinājos to, ka esmu īstajā vietā.
Bikla 3.klases skolniece, kas rokās satvērusi volejbola bumbu vēroja, par sevi vecākās spēlētājas un pie sevis nodomāja:’’ Es arī tā gribētu spēlēt!’’. Pirmās piespēles, pirmās kļūdas un vēlme nepadoties. Kritiens un nobrāzti ceļgali, zilums, un pirmā serve, kas trāpīta laukumā-sajūsma. Pirmās sacensības, kurās ar trīcošiem ceļgaliem gaidīju, pār tīklu raidītās bumbas, un treneres sauciens :’’ Tev viss izdosies, notici sev!’’ Tie bija svarīgākie vārdi, kuri tajā brīdi varēja izskanēt.
Gāja laiks, mainījās komandas biedri, pieauga prasmes, bet tur es stāvēju- pēc 10 gadiem, tajā pašā laukumā, bet ne vairs tāda, kā iepriekš. Mana dzīve bija mainījusies- es biju volejbolā un volejbols bija manī. Brīži, kad par visu vairāk vēlies pamest sportu, jo liekas, ka visas neveiksmes kas var notikt, notiek ar mani. Treniņi, kuros sviedri kļūst par sabiedroto, un smilšu garšu, kāda ir pludmales volejbola laukumā, varu sajust pat miegā. Bija piedzīvots arī laiks, kad visi ir pret mani, ir tikai sajūta- es un volejbols, bet tad man kāds tuvs cilvēks pateica: ‘’ Pārāk neuztraucies par to, ko citi domā. Vienmēr būs cilvēki, kuri labprāt redzēs, ka Tev neizdodas ,tikai tāpēc, ka viņi paši neko nespēj sasniegt!’’
Tā es tur stāvēju ar apjausmu- ir brīdis, kad ir pienācis mans pēdējais fināls Latvijas Jaunatnes čempionātā pludmales volejbolā. Kādreiz man tas nerādījās pat sapņos, bet tagad šos laukumus pamet lieliskas komandas, kuras neesam uzvarējušas ilgu laiku, spēlētāju paliek ar vien mazāk, bet mēs esam šeit. Lielais fināls. Atlika tikai noteikt: ‘’Tagad, vai nekad..’’
Ar trīcošiem ceļgaliem, gluži tā pat kā pirms 10 gadiem es skatījos savas partneres acīs un teicu:’’ Mēs degam par šo sportu, mums spīd acis par to- tā ir mūsu dzīve, tādēļ arī atceries- jācīnās ir līdz galam, jo sāpes ir pārejošas, bet uzvara ir mūžīga, bet arī ja zaudēsim, mēs būsim komanda- vienmēr!’’
Sākās spēle, tā izšķirošā par 3. un 4. Vietu. Zaudēt nevēlas neviena komanda, un neliels, nē- liels emocionāls spiediens, jo šo komandu vēl nekad neesam uzvarējušas. Serves, uzbrukumi un cīņa par katru punktu- abās komandās. Punkts punktā. Spēle, kurā mūsu komandas emocijas ņēma virsroku, jo tādi kliedzieni par katru punktu nebija dzirdēti sen. Pārgurums, bet vēlme sevi pierādīt. Tas brīdis, kad ar dzelžaini pārgurušo skatienu paveros pretinieces sejā, bet tajā ir tikai asaras no apjukuma. Tas un partneres cīņasspars man deva spēku nepadoties. Tiesnesis nosvilpj spēles beigas. Mēs uzvarējām. Kliedzot es apskāvu savu partneri un tur pat arī pakritu ar asarām acīs. Es nevarēju pateikt ne vārdu, par to kā es jūtos, par to, cik laimīga esmu. Mūs nāca apsveikt pilnīgi sveši cilvēki, bet tad telefona zvans no treneres ar vārdiem: ‘’Tu noticēji, un Tev viss izdevās..’’. Man neko vairāk par šiem vārdiem nevajadzēja. Es pierādīju sev un citiem, kā ir darīt to ko mīlu, to, kā vērts ir krist un piecelties.
Tas nav hobijs-tas ir dzīvesveids, un ja ļoti mīl lietu, ar ko nodarbojies laika pietiek visam.
