Es pēkšņi esmu nokļuvusi četrpadsmit gadu senā pagātnē, esmu te mērķtiecīgi, lai vēlreiz izjustu šo sajūtu, kura mani silda kā barojot ar mīlestību, dod cerību, paceļ spārnos un piešķir brīvību lidot- tiekties pēc mērķiem. Jūs noteikti interesē mērķis…mērķis ir saprotams vārds, kurš piešķir ceļam, šim dzīves ceļam, niansētas krāsas.
Tātad ir vakarpuse, aptuveni pus seši, apkārt valda salti smaržojoša ziema. Janvāra stindzinošais sals kož man degungalā, arī kājas to jūt. Čāpoju slaikiem soļiem, ik pa brīdim dzirdu mašīnu riepu berzes skaņu pret asfalta segumu. Man garām slīd cilvēki, parasti, nepazīstami stāvi. Katram ir savs stāsts, savs ceļš, ikdiena, rutīna, rūpes.. Bet man rūpju ir maz, esmu pamatskolniece, mācos 2.klasē. Kas man par rūpēm?- Nekādu! Esmu brīva kā nesen izdīdzis stāds vagā, dzīvoju, ik dienu mācos saprast šo pasauli. Tik daudz ko vēl nemāku, nesaprotu. Zinu, kādu dienu būšu liels, pieaudzis cilvēks, tas, šķiet, tik ilgi jāgaida. Esmu uz Tallinas ielas, mani ved mājās no kora nodarbībām (Skolēnu pilī ), esmu tik droša. Droša par pasaules kārtību (jo vēl neesmu piedzīvojusi, kā tā spēj mainīties… ), skaidri zinu, ka rīt būs jauna diena, zinu, ko darīšu, atkal iešu uz skolu un pulciņu pēc stundām, un… zinu, kā jutīšos- maza- jo esmu tikai bērns, un manī neviens nespēj nopietni ieklausīties. Ja ieklausās, tad nesadzird. Pieaugušie ir aizmirsuši, kā paši jutās, kad tādi bija, manā vecumā. Kā viņi var neatcerēties, kā mamma, vecmammīte un vectētiņš Jānis to ir spējuši aizmirst? Viņi taču ir pieauguši cilvēki! Tādēļ nedrīkst ne kļūdīties, ne aizmirst, jo, ja viņi kļūdās vai aizmirst, pastāv iespēja, ka mani mīļākie cilvēciņi arī mani spēs aizmirst. Man pēkšņi kļūst bail! Es negribu, lai mani aizmirst.. nekad. To nedrīkst pieļaut!
Es soļoju, mana plauksta jūtas mazliet par ciešu saspiesta, to silti, stingri tur vectētiņš. Jā, tas pats vectētiņš Jānis, viņš, kurš bieži man, taisot ciet jauku, ierauj zodu rāvējslēdzējā, kas starp citu ir sāpīgi, un vienmēr atvainojas. Mēģinu nedaudz atbrīvot dūrainī ģērbto plaukstu.”Kāpēc viņš to tik cieši tur? Viņam laikam ir bail, atbildība, mani ir droši jānogādā mājās. Viņam ir bail!” Nedrīkst taču būt bail, viņš ir pieaudzis, es esmu bērns, man var būt bail. Nē, neko es tomēr vēl nesaprotu, savāda ir tā dzīve. Bet es turpinu iet līdzās savam sargātājam, skatos uz pretimnācējiem, ēkām, jumtiem, debesīm. Tur neredzu neko interesantu. Zinu to visu jau no galvas- aiz šīs sienas stāv tā baltā māja ar jauniem logiem, aiz tās, re, iebraucamais pagalms, aiz tā viss sen iegaumēts. Noliecu galvu un skatos zemē. Asfaltu klāj 2 centimetru bieza sniega kārta, izmantot lineālu jau māku, bet tagad ( pat bez tā)šķiet, ka zinu. Nolemju, ka atbildes uz visiem jautājumiem, kas tagad neliek mieru, uzzināšu, kad izaugšu.
Vairs nesnieg, žēl, ka tā. Dievinu sniegu, tas ir tik mierīgs un interesants. Katra pārsliņa ir citāda, to es ieraudzīju vakar, kad ķēru tās ar cimdu. Tagad tās ir uz asfalta, cieši viena pie otras, nevar redzēt, kur beidzas viena, kur sākas otra kā cilvēki pilsētā, kad stāv barā, saka, ka tas ir pūlis. Viņas ir kļuvušas par vienu izbradātu, izbraukātu sniega segu. Skatos tur, kur tas neskarts un rāms. Kā tik niecīgas pārsliņas spēj tā mirdzēt? Man ir auksti, ja runātu, elpa kļūtu kā dūmi, tik un tā man ir labi. Zinu, ka esmu laimīga, kaut baidos, jo pasaule ir neskaidriem apveidiem. Taču mani sargā, silda šī gudrā vectēva plaukst, pat caur cimdu to jūtu (Vai iedomājos?). Tāda savāda laime.
Kad veros lejā, sniegs tik spoži zaigo, nudien kā zvaigznes, kā dimants, kā manas vēlmes. Un viena no tām- dzīvot tādā drošā, savādā laimē arī tad, kad pati varēšu no skolas nākt mājās un pēc gadiem, kad man atļaus vienai iet ārā un uz darbu… Es iešu uz darbu kā mamma tagad. Savādi. Šobrīd par to nedomāšu, vectēvs jautā: „ Vai tev nesalst?”
Man ir jādomā atbilde, jo man ir auksti, negribas teikt, nevēlos viņu satraukt, manu mīļo, tik ļoti mīļo vectētiņu.
Par to domāšu citreiz.
