Vakardienas sajūtu stāsts

Nekad nebūs tā , ka visu dienu mēs varētu nodzīvot tikai ar vienām sajūtām. Bieži mēs sakām –man šodiena bija pelēka kā novembra lietus, bet patiesībā dienas nemēdz būt pelēkas! Dienā sajūtas mēdz būt tik krāsainas kā varavīksne, kas parādās vasarā pēc lietus .
Diena parasti iesākas ar rītu , man rīts gandrīz vienmēr nes prieku , ka esmu pamodosies .Ir brīnišķīgi, ja daba ir centusies mani iepriecināt ar saulīti. Ir tik skaisti kad saules stari iespīd logā, un pie apvāršņa var redzēt saulēktu kurš iekrāso debesis - sākot no viegli rozīgas līdz pat orandžai krāsai. Uz palodzes esošā puķīte sāk vērt vaļā savas sartās ziedlapiņas. Telpā it viss sāk mainīties , gaisma izgaismo katru ēnaināko stūrīti , kurš naktī licies tik baiss. Viss notiekošais aizrauj mani savā krāsu un sajūtu virpulī. Es paceļos tam līdzi . Sirds sāk puktēt straujāk un smaids parādas manā sejā . Es atveru logu un telpā kā skaista mūzika ieplūst putnu rīta dziesmas . Ar pilnu krūti ieelpoju svaigo gaisu . Tomēr neskatoties uz to, ka es vēlētos tā pavadīt visu rītu pulkstenis nesteidzīgi dara savu darbu un rāda laiku - jādodas uz skolu . Mana diena ir sākusies ar lielu smaidu un daudz pozitīvām prieka emocijām .
Izejot laukā mani turpina iepriecināt dabas gaismu un krāsu spēle , tā mani pavadīs līdz pat skolai . Dzestrais gaiss , kas ar vēja plusmu iesitas man sejā, aizdzen miega paliekas un sagatavo priekšā stavošajām gaitām . Esmu pie skolas un atverot skolas durvis mani pārņem pienākuma sajūta . atskanot pirmajam zvanam tiek dots starts manai darba dienai . Protams ne visas stundas ir interesantas , bet tas ir pienākums !Tas brīdis, kad mani izsauc priekša atbildēt mācību vielu - tā ir kā maza uzstāšanās ar savu uztraukumu , tomēr kad ir atbildēts pareizi ir tik patīkama sajūta , jo darbs ir padarīts godam .
Cita stunda nomaina citu un dienas raibajai ruletei , kurā gadās dažādi notikumi , punktu pieliek pēdējais zvans no stundas , kad ar prieku varu aizvērt skolas durvis , un apjaust - viss vakars līdz nākamajam rītam ir brīvs!
Ceļā uz mājām ātriem soļiem es steidzos lejā no kalna, kurā atrodas mana skola, uz pilsētu. Patīkami, ja daba mani iepriecina ar nelielu lietutiņu. Es vēroju garāmgājēju rūpju māktās sejas . Viņi ,katrs , steizas savās gaitās . Skatieni vērsti taisni uz priekšu , bet patiesībā tukšumā. Vienīgais ko viņi redz ir pienākums. Satiekot pazīstamu viņi izspiež mazu smaidiņu . Tapēc es pretīmnācējiem uzsmaidu , jo varbūt tā būs vienīgā smaidošā seja ko viņi šodien redzēs . Es bez žēlošanas dodu katram daļu no tā prieka ko no rīta esmu saņēmusi . Tomēr vispatīkamāk ir tad, ja cilvēks tev atsmaida - tā ir kā salda konfekte mazam bērnam. Tad cilvēki vairs nesūdzas par līstošo lietu , bet priecājas par dabā valdošo skaistumu!
Atverot mājas durvis un sajūtot tur valdošo mieru es saprotu , ka dienas raibais skrējiens ir beidzies. Silta tēja un atpūta ērtā krēslā, liek nomierināties.
Taču tad no mīļa cilvēka seko aicinājums : „Vai nāksi līdzi pastaigā ? „ - tie ir vārdi kurus es vēlos dzirdēt visvairāk . Tas brīdis kad vesalu stundu varēs ļauties vienām no skaistākajām emocijām , kādas vispār cilvēkam ir lemtas un tās ir mīlestība. Mīlestība liek tauriņiem vēdarā dejot! Mēs izejam pastaigā , un tas ir patīkamais laiks , kad vari sajusties pilnīgi brīvi . Laiks kad var ļauties smiekliem pilnā kaklā. Vai pārrunāt tēmas kuras neskar mūsu dzīvi . Un aizmirst dienas sliktos notikumus. Bet pats labākais šajā laikā, kopīgi sagaidīt saulrietu šīs pilsētas skaistākajā vietā.
Atnākot mājās, pēc mājasdarbu izdarīšanas, ir nepieciešams apkopt un palutināt ķermeni. Kad savā zilajā halātā un pūkainajās čībiņās ienāku istabā,tad klāt jau ir pusnakts un laiks doties pie miera . Es ieguļos gūltā un tajā brīdī es sajūtos labi, esmu pilnībā apmierināta par prieku, ko dienā esmu saņēmusi un arī devusi,esmu laimīga, jo dzīvojusi šo dienu kā pirmo un pēdējo.Un pats galvenais diena nav bijusi veltīga.