Ak, es vairs nespēju! Hūū! Jau vairākas stundas... jau vairākas stundas pavadītas šajā mokošajā biroja krēslā. Vai viņa nemaz nedomā par to, ka varbūt ES esmu piekusis, noguris un galīgi stīvs?! Ei, ei, meitenīt! Jā, jā, tu – varbūt iziesim pastaigā? Pilnīgs klusums; nekādas reakcijas. Nē, esmu pilnīgi šokā! Viņa mani ignorē. Vispār mani neievēro. Jāatzīst gan, ka nekad jau tā īpaši nav ievērojusi, bet vismaz varēja tik daudz, kā piecelties un izstaipīties. Apmest kādu lociņu. Bet vai tad nu ES būtu izpelnījies tādu godu? Bet ko, ko gan viņa darītu bez manis? Tieši tā – neko!
Mūsdienās taču jānodrošina ir darba apstākļi. Un man – tik ārkārtīgi atbildīgai personai – it īpaši! Bet šī sieviete, šī sieviete vispār mani nesaprot! Diezin ko pati darītu, ja viņas darba režīms būtu kā man: naktī (veselas 8 stundas!) jāpavada vientulībā – kaut pie tās esmu jau pieradis- un aizmirstībā jāsmok zem segas, no rīta jāietērpjas necaurredzamā apģērbā un tad vēl dienas daļa, kas ir deviņas stundas, jāpavada cietā, neērtā biroja krēslā?! Tik vien kā pastaigāties līdz tualetei vai papusdienot! Tad vēl... tā vietā, lai dotos mājās veselīgi, pastaigājoties, viņai jābrauc ar savu mersedesu! Un tad ir – AK Dievs!, kāda man figūra, jāievēro diēta! Phē, šīs muļķīgās sievišķu runas! Es, kā godājams vīrietis, varu teikt – tikai piecelies no tā sava krēsla un izej pastaigā! Padomā pati, es palieku lielāks tikai tad, ja sēžu vienā vietā. Un sēžu daudz. Reaģēju, piepūšot vaigus. Nu tā, lai liktos, ka fitness jāsāk apmeklēt!
Vispār nesaprotu tos mūsdienu cilvēkus! It nemaz nepainteresējas, kā klājas viņu padotajiem. Dzirdēju, ka Deguns vispār sen apslimis esot, bet viņai – gan jau pāries, gan kļūs labāk! Un kur mūsu apdrošināšana?. Nu vai ziniet, tie ir visai bīstami darba apstākļi! Laikam būs jāorganizē streiks „Par sajūtu brīvību!”. Galu galā cilvēki bez mums taču ir bezspēcīgi. Jā, kundzīt, paklausies, bez manis tu nebūtu tāda dāma. Visi jau domā, ka tu visu to lielo darbu pie tā datora paveic, sēdēdama krēslā, neviens jau neiedomāsies, ka varbūt tas esmu ES. Es tas lielais darba rūķis. Pateicību nesagaidīt..
Brrr! Sākas tirpoņa. Uuuuuunnnnnn...URĀ! Urrā, urrā, urrā! Viņa piecēlās. Tā tik ir svētlaime! Nu.. diemžēl jau redzu, ka dosimies tikai uz tualeti! Jā, pagrieziens pa labi uz citurieni kā tikai tualeti neved! To ceļu es zinu kā savus piecus pirkstus. Piedodiet, man gan to pirkstu nav, un es ar pirkstiem īpaši labās attiecībās nemaz neesmu. Tāpēc teikšu, ka šo ceļu pazīstu tikpat labi kā šīs kundzītes dienas režīmu! Ha, varētu gluži vai par darbu vadītāju kļūt!
Esam atgriezušies. Ceļš bija īss. Un tagad es atkal sēžu tajā briesmīgajā krēslā (neapskaužams liktenis!). Nesaprotu, kādēļ viņa ( tā, starp citu, viņas draudzenes dara) nevar iziet pastaigāties, teiksim,uz parku. Šai tikai darbs, darbs! Cietais, neērtais krēsls, krēsls, krēsls! Šķiet, ka drīz man depresija sāksies! Šāda saimniece!
Vai, laikam esmu aizrunājies! Darba diena beigusies. Tas nozīmē – jādodas mājās. Par laimi (pačukstēšu – dzirdēju viņas šī rīta sarunu) mēs vēl iebrauksim veikalā. Tur gan mani gaida ilglaicīga pastaiga. Tas, ka dāmīte parasti saka – es jau neko, man vajag tikai kādu auglīti un dārzenīti – vēl neko nenozīmē.Vai, pareizāk sakot, tas nozīmē to, ka mani gaida ilglaicīgs atvaļinājums! Beidzot!
Es jau redzu tirzniecības centru! Biļete atpūtai ir iegādāta! Jūtos pavisam jauns un sprigans! Paldies tev, iepirkšanās dievs, par uzklausītajām lūgšanām!
