Ar pilnu pārliecību es ticu tam, ka šo stāstu- savu sajūtu stāstu- var stāstīt ikviens no mums, un visos tajos ir vērts ieklausīties. Kāpēc? Jo tikai tā mēs spēsim pārliecināties, kā katrs no tiem mūs padara par patiesi īpašu būtni ar savu mistisko, unikālo un dažādo redzējumu gan uz priecīgiem vai sirdi plosošiem dzīves notikumiem, gan uz sīkām vai gluži pretēji prātam neaptverami milzīgajām lietām, gan uz pašsaprotamām vai uz pavisam svešām un pat biedējošām parādībām. Padomājiet, cik daudzveidīga ir dzīves krāsu gamma, ko tā mums sniedz! Mums tik atliek apstāties uz mirkli un tvert šo trauslo sajūtu virpuli un ļauties tam...
Sajūtu stāsts ir mistisks. Tas nav kā melns uz balta. Vienam tas būs skaidrāks par skaidru, bet citam – svešs un baiss kā tumsas apņemta pils. Cik šajos stāstos mūsu sajūtu stīgas ir dažādas! Cik neparasti un īpatnēji tās katram no mums liek izjust it kā pavisam, pavisam parastas un vienādas situācijas, notikumus un pārdzīvojumus. Mistiska! Ko šie sajūtu stāsti dara ar mums!? Par ko šajos stāstos valdošās sajūtu gammas mūs pārvērš?! Vai patiešām no būtnēm, kas eksistē, lai piepildītu tikai savas vienkāršās un apnicīgās fizioloģiskās vajadzības, par kaut ko , manuprāt, augstāku, garīgāku un saturīgāku? Jā, manuprāt, tieši to šīs sajūtas dara. Ar mani vismaz dara.
Manas sajūtas stāsts ir raibs kā visraibākais taurenis, kurš neapdomīgi traucas no zieda pie zieda. Šī taureņa lielie, spēcīgie spārni ar raibu raibajiem plankumiem – lūk, arī tie ir manas sajūtas stāsts! Tam krāsas ir tik dažādas: gan tumšas, gan gaišas, gan dzīvespriecīgas kā maza bērna neviltotais smaids. Bet ir viena krāsa, kas taureņa spārnus izdaiļo visspilgtāk, visskaistāk un, protams, visneaizmirstamāk. Šo īpašo krāsu man ir grūti aprakstīt, jo tā nelīdzinās nevienai līdz šim redzētajai... Šī spilgtā krāsa, mana vismīļākā, rodas ikreiz, kad mani ieskauj mīlestības un piederības sajūta ģimenei un savai tautai,kad man tuvs cilvēks uzliek savu silto, spēcīgo un drošo roku uz pleca un pavisam mierīgā balsī saka: „Esmu ar tevi,kopā mēs to varam!” Kāpēc tā mana ir vismīļākā? Jo no tādām sajūtām neparko negribas atvadīties! Tās man ir vissvarīgākās, lai es justos pilnvērtīga un laimīga būtne. Bez tam, šīs sajūtas ir tās, kas visspēcīgāk spēj mainīt cilvēka personību līdz visdziļākajām saknēm. Vai Jūs esat domājuši, kas ir Jūsu visspilgtākā sajūta Jūsu raibajā taurenī?
Spēja just, sajust un izprast savas sajūtas ir lielākā dāvana, kas ir ielikta cilvēka rokās. Tā mūsu dzīvi padara spraigu, emocionālu un viennozīmīgi dzīvošanas vērtu.
