Manas sajūtas stāsts

Manas sajūtas... To ir grūti izstāstīt. Es tās sajūtu katru mirkli, katru brīdi, taču vārdos to ir grūti izteikt. Bet tomēr… es sēžu un skatos uz šo sniegbalto lapu, virpuļoju pirkstos vēso pildspalvu un mēģinu saprast savas jūtas. Bet tad pēkšņi baltās lapas spilgtums mani apžilbina un ierauj domu virpulī, kurā lidoju. Visas domas haotiski man lido apkārt, un vienu brīdi es vairs neizturu un iekšēji nobļaujos:”Pietiek, pietiek!”. Un tad es saprotu - manī valda haoss. Manas sajūtas lidinās pa gaisu kā mazi kukainīši, meklējot kaut ko saldu, kaut ko, kas to niecīgo, bet tomēr nozīmīgo un vērto dzīvi padarītu saldāku. Bet tad, nenojaušot kādēļ, it kā kāds mani vadītu, es lēnā, noslēpumainā gaitā esmu piegājusi pie atvērtā istabas loga. Manam acu skatam paveras neliels mežs, kurš vēl nav izplaucis. Tas ir vēl pelēks, bet liekas, ka kuru katru brīdi no pelēkajiem zariem šausies laukā gaiši, mazmazītiņi pumpuriņi, kuri stiepsies, velsies un zaļos, padarot šo mežu par krāšņu krāsu paleti, kas izkrāsos mūsu sirdis priekā un sajūsmā. Stāvot pie loga. uzpūš maigs, svaigs pavasara vējiņš, kas mani nedaudz apreibina. Kad nelielais reibums ir pārgājis, aiz koku pelēkajām, cerīgajām galotnēm parādas spoža, brīnišķīga pavasara saulīte, kura savus spožos starus iecirta tieši man acīs. Tajā brīdī es sajutu, kā pa katru manu mazāko asinsvadu, pa katru kapilāru, pa katru artēriju, pa katru mazāko mana ķermeņa atomu aizplūst šie saules stari pa visu manu ķermeni, sākot ar matu galiņiem un beidzot ar pirkstu galiņiem. Kad saules stariņi ir apceļojuši, visu manu ķermeni, izbārstījuši pa visu manu ķermeni saules doto spožumu, savu degsmi un iedegdamas manās acīs spožas liesmas, saules stariņi visbeidzot nokļuva manā sirdī. Visbeidzot savā sirdī sajutu šos pavasara saules stariņus, kas sasildīja manu sirdī, iededza liesmiņu tajā, ieviesa prieku un klusiņām čukstēja: ”Pavasaris, tas esmu es, pavasaris”.
Un tad pēkšņi viss apstājās, viss pazuda. Es ar smaidu sejā stāvu klusā istabā pie loga, tik pa ausu galam saklausot kāda putniņa smalko čivināšanu un zaru brakšēšanu, kad tie laižas no viena zara uz otra. Maigo pavasara sauli jau aizsedz brašās koku galotnes, un saulei priekšā lēnā kustībā priekša aizčāpo liels, pelēks mākonis, kas atgādina man lielu saldu cukura vati. Liekas, ka tulīt pat visa pasaule salips tajā un saķips vienā lielā pelēkā klīsterī.
Bet tad pēkšņi es attapos... It kā pamodos no dziļa noslēpumaina miega. Biju zaudējusi laika izjūtu, man nebija ne jausmas cik ir pulkstens un cik ilgu laiku es biju pavadījusi savās domās stāvot pie loga, bet jutos es pacilāta, priecīga, kā no jauna piedzimusi. Un tad es sapratu - manī nav nekāda haosa, manī haoss nekad nav bijis, sajūtas nevar būt haoss. Tikai, lai atklātu savas sajūtas, jāmāk šīs sajūtas atšifrēt, jamāk ieskatīties savā sirdī, jāļauj sirdij tev to pateikt. Ieklausies savā sirdī!
Haoss manā sirdī, kā es domāju, nebija haoss, tas bija pavasaris. Tas lēkāja, līksmoja manā sirdī, tas pacilāja manu garstāvokli, iepriecināja, sildīja mani un lika man smaidīt un būt pozitīvai.
Un tieši šajā brīdī, pelēkais mākonis, kas draudēja visu samaisīt vienā lielā pelēkā klīsteri, bija aizčāpojis prom, koku galotnes nolieca savas smailās galotnes, un manā sejā atkal iespīdēja maigā pavasara saule… Es klusiņām pie sevis
čukstēju: „ Es mīlu tevi, pavasari!”.