Bēglis - draugs vai ienaidnieks

Lai varētu runāt par bēgļiem ir jānoskaidro ko īsti nozīmē bēglis. Definīcija: vispārīgā nozīmē ir jebkura persona, kas pamet savu mītnes zemi, bēgot no vajāšanas, kara u.c. ārkārtēju iemeslu dēļ. Savukārt juridiski bēglis ir persona, kurai ir piešķirts bēgļa statuss atbilstoši Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencijai par bēgļa statusu. Primāri tās ir personas, kurām ir pamatotas bailes no vajāšanas viņu rases, reliģijas, tautības, piederības pie konkrētas sociālās grupas vai politisko uzskatu paušanas dēļ. Dimžēl, lai cilvēkam piešķirtu bēgļa statusu, var pajet mēneši vai pat gadi. Taču šo baru sastāvā, kas dodās uz Eiropu, ir arī parasti migranti, kuri dodās labākas dzīves meklējumos, un pa šo laiku, kamēr izlemj, kuram piešķirt bēgļa statusu, viņi dzīvo uz valsts rēķina.
Es nevaru izlemt vai man bēgļi ir draugi vai ienaidnieki, man pret viņiem, pagaidām, ir neitrālas jūtas. Es esmu ļoti atvērts, saprotoš un jauks cilvēks, kurš ir gatavs palīdzēt citiem cilvēkiem, kuri ir nonākuši nelaimē. Es varu sniegt kādu ēdienu varbūt iedot kaut ko dzert, es varu palīdzēt iejusties viņiem savā valstī, palīdzēt izprast savas valsts kultūru un valodu un iztukot kautko, ja ir nepieciešams.
Taču es ar viņiem neesmu saskārusies un šaubos ka vēlētos saskarties. Pēc tā ko esmu redzējusi un lasijusi gan internetā, gan redzējusi dažādos attēlos un video. Šiem bēgļiem atnes ūdeni un pārtiku uz vilcienu stciju, taču viņi tos met uz dzelzceļa un nemaz neizmanto, tikai tāpēc ka uz pudelēm ir virsū krusts, kas ir pret viņu reliģiju. Viņi piemēslo, savanda un izārda sabiedriskos transportus ar, kuriem viņus ved un izturās necilvēcīgi pret apkārtējiem cilvēkiem. Tikai tāpēc ka viņi neģērbjas, nepielūdz to pašu dievu un ir ar citiem uzskatiem uz pasuli. Tad kāpēc viņi īsti uz Eiropu brauc? Ja viņiem būtu bijis tik slikti viņi neizturētos tik drausmīgi pret apkārtējiem, pret vidi un cilvēkiem, kas viņiem cenšās palīdzēt. Viņi saprastu un censtos iederēties, censtos iepludināties sabiedrībā un pieņemt citas kultūras, nevis skraidītu apkārt un uzvestos tik drausmīgi, kā ir redzēts mēdijos.
Zinot šo visu es tik un tā centīšos ar viņiem saprasties, jo es esmu tāds cilvēks, kurš tic ka cilvēki mainās. Nejet taču viņiem virsū ar dakšām un teikt, lai vācas prom, jo viņi ir atbraukuši uz Manu valsti, lai meklētu patvērumu no tā ļaunuma, kas notiek pie viņiem. Es ticu ka tajā barā, kas atbrauks uz Latviju būs labi un atvērti pārmaiņām cilvēki. Taču ja man nāks virsū, Manā valstī, Manās mājās un mani apsaukās, tikai tāpēc ka izskatos un uzvedos ne kā viņi, kā tas ir noticis citur Eiropā. Es būšu lielā šokā un strīdēšos pretī, jo, manuprāt, tas būtu necienīgi no viņu puses.