Bēgļi - iekšējo un ārējo strīdu cēlonis

Jebkurā laika posmā ir atrodams kaut kas, saistīts ar bēgļiem. Ik brīdi cilvēkiem ir jāpamet sava zeme dažādu apsvērumu dēļ. Karš, rasu vai reliģiskais naids, nebrīve savā valstī parasti ir visbiežāk sastopamie argumenti, kādēļ cilvēki bēg. Arī tagad pasauli, īpaši Eiropu, satricinājusi bēgļu krīze.
Izdzirdot vārdu “bēgļi”, mūsdienu cilvēkiem rodas ļoti dažādas emocijas, kas vairāk ir saistītas ar atšķirīgām bēgļu grupām. Lielās domu krustcelēs nonāk tie, kas nespēj palikt vienaldzīgi pret tiem, kurus skārusi tāda problēma kā bēgšana no savas zemes, atstājot savas kultūras reģionu. Lielā mērā tas skar praktizējošus kristiešus, kas dzīvo saskaņā ar Bībeli. Ir zināms, ka jau pirms 2000 gadiem, kad dzima Jēzus, viņa ģimenei bija jābēg, jo Izraēla zemes valdnieks Hērods gribēja Jēzu nonāvēt. Tāpat arī, pamatojoties uz Bībeli, Jēzus mūs aicina būt līdzjūtīgiem un žēlsirdīgiem pret tiem, kas nonākuši nelaimē. Mateja evaņģēlijā Jēzus ir teicis: “Ko jūs esat darījuši vienam no Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši”. Tas ir kā pamudinājums darīt citiem tā, kā mēs darītu Jēzum. Tātad – mums jābūt žēlsirdīgiem un jāuzņem arī tie, kuri nav kristieši, jo tas var atvērt mums debesu vārtus.
Ir pašsaprotami palīdzēt labiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri bezpalīdzīgi bēg no kara skartajām valstīm. Tomēr arī starp šiem bēgļiem, kuru vidū ir mazi bērni un sievietes, ir arī tā sauktie ekonomiskie bēgļi un teroristi. Izmatojot šo ārkārtas situāciju, viņi ieceļo Attīstītajā Eiropā, lai varētu dzīvot labāk nekā savā valstī vai vēl trakāk – lai nogalinātu, spridzinātu un dedzinātu. Atceroties notikumus Parīzes centrā vai Jaungada šausmas Ķelnē, pat visžēlsirdīgākais cilvēks sāk domāt par riskiem, kas sagaida mūsu valsti, ierodoties imigrantiem no islāmticīgo zemēm. Uzreiz nav iespējams noteikt, kurš tiešām ir politiskais bēglis, bet kurš tikai cer iedzīvoties attīstītākajā Eiropā vai ar ieročiem Allāha vārdā nogalināt un iznīcināt. Mūsu politiskā situācija noteikti nebija gatava tam, ka Eiropā ieceļos vairāki miljoni cilvēku ar islāmticību. Pieļauju, ka arī viņiem ir sarežģīti pieņemt mūsu kultūru, tāpat kā mums ir grūti pieņemt viņu, bet pastāv iespēja mierīgā ceļa atrisināt šo situāciju, nevis pilnīgi norobežoties no tā.
Visu laiku notiek dažādas diskusijas par to, kā atšķirt politiskos no ekonomiskajiem bēgļiem un teroristiem. Es pieļauju, ka diskutēt ir lieki – ir pieņemts, ka viņi tiks uzņemti, svarīgāk ir izlemt, kā viņus atšķirt. Nevienam nav uz pieres rakstīts, kāds ir viņa atrašanās cēlonis uz Eiropas robežas. Vai bērni un mātes ir vainīgi pie tā, ka kāds cits no viņa valsts ir terorists? Vai sieviete ar bērnu zem sirds ir vainīga pie tā, ka spēcīgi vīrieši, kas varētu aizstāvēt savu zemi, ieceļo Eiropā, lai iegūtu labākus dzīves apstākļus bez darba? Nedomāju vis.
Lai cik skeptiski būtu noskaņoti lielākā daļa tautiešu Latvijā, ir jāpadomā arī par tām neaizsargātajām ģimenēm, kas nelabprāt pamet savu dzimteni. Jāspēj izvērtēt situācija no dažādiem skatupunktiem, lai varētu nonākt pie objektīva lēmuma.