Vārdu “bēglis” šodien varam dzirdēt un redzēt visur. Tas katrā no mums izraisa citāda veida emocijas: dusmas, bailes, neziņu, stresu vai vienkārši apnikumu. Prese par šo vārdu priecājas, jo ir iespēja rakstīt, filmēt un izdomāt dažādus stāstus pagriežot tos tādā gaismā, kādā to vēlas redzēt sabiedrības kopums.
Katrai tautai ir savas kultūras īpatnības, piemēram, citas tautas par latviešiem domā sekojoši: kautrīgi, noslēpumaini, skaudīgi un neatsaucīgi. Bet tas nenozīmē, ka esam slikta tauta vai arī, ka apgalvojums ir attiecinām uz katru no mums! Arī katram no mums ir radies priekštats par bēgļiem, kas vairumā gadījumu nav pārāk pozitīvs, bet vai tas nozīmē, ka mēs nekļūdāmies?
Cilvēki bieži aizmirst, ka pasaulē ir dažādas tautas, bet, ka tie arī ir tikai cilvēki un, ka mēs nevaram savu sugu pamest nelaimes varā un ļaut tai iznīkt, liedzot patvērumu! Saka, ka mūsdienu cilvēki ir civilizēti, bet man jāsaka, ka citreiz cilvēkos nav ne miņas no civilizācijas! Ir manāms tikai egoisms un dzīvnieciska savas teritorijas aizstāvēšana. Jā, viņiem ir citas paražas un iespējams mūsu pasaules uzskati atšķiras, taču cilvēkiem ir jākļūst cilvēcīgiem un jāatmet savs dzīvnieciskums!
Cilvēki bēg no mājām, no savas dzimtās zemes, jo tajā ir karš, postaža, bads un nāve, bet visbriesmīgāk ir apzināties, ka šīs briesmīgās sekas ir radušās no politiskajiem strīdiem, tātad no cilvēku domu atšķiršanās. Bet vai šie cilvēki, kas ir spiesti pamest savas mājas ir pie tā vainīgi? Vai viņi speciāli iznīcina savu zemi, lai “iekarotu” Eiropu? Vai tomēr atbildīgie par šīm šausmām pasaulē ir jāmeklē politiķu vidū? Šai tautai nākas maksāt ļoti dārgu cenu – dzimteni.
Latvija ir salīdzinoši jauna valsts un tās teritorijā ir risinājušās dažādas kara darbības, dažādos laika posmos, bet vai šajās kara darbībās nav bijuši latviešu tautības bēgļi, kas tika uzņemti citās valstīs? Iedomājieties, kas būtu noticis, ja neviens nepieņemtu mūsu tautiešus, ja pārējā pasaule domātu tā, kā lielākais vairākums šodienas latviešu? Un, kas notiktu, ja Latvijā sāktos kara darbība? Vai katrs no jums izlemtu palikt šajā zemē vai tomēr doties patvēruma medībās?
Iespējams, ka arī es piederu egoistu bariņam, kurš vēlas aizsargāt savu zemi, bet es nevaru samierināties ar domu, ka dēļ mana egoisma var mirt kāds bērns tepat uz robežas, gaidot patvērumu. Vai tiešām šis bērns būtu ko tādu pelnījis, tikai tāpēc, ka dzimis citā teritorijā vai pieder citai tautībai?
Arī man ir bail no nezināmā, bet kā vēsture rāda, tad cilvēce ir izdzīvojusi dažādas grūtības, domāju, ka arī ar šo situāciju pasaule tiks galā, un ceru, ka no šīs situācijas nākotnē mēs visi kaut ko mācīsimies. Zinu, ka ir naivi cerēt, bet tomēr dziļi sirdī ceru, ka reiz pasaule būs civilizējusies līdz līmenim, kad politisko iemeslu dēl nebūtu jāmirst nevainīgiem cilvēkiem.