Vienkārši patvēruma meklētāji vai cilvēki, kuriem patiesi ir nepieciešama palīdzība?

Mūsdienās sarunas par bēgļiem ir kļuvušas par vienu no aktuālākajām un apspriestākajām tēmām. Manuprāt, nevienu Latvijas iedzīvotāju, kā arī citu ārvalstu iedzīvotājus neatstāj vienaldzīgus šis jautājums. Vai tiešām tautas un reliģijas sajaukums ir neizbēgams? Sabiedrības starpā valda neapmierinātība par to, ka sveši cilvēki ieradīsies mūsu zemē un saņems lielākumus pabalstus nekā mūsu pašu valsts iedzīvotāji, es šobrīd nerunāju par tiem, kuriem tiešām ir nepieciešama palīdzība.
Pastāv dažādas versijas, kapēc cilvēki kļūst par bēgļiem - vieni ir spiesti kļūt par bēgļiem, savukārt citi vienkārši dodas labākas dzīves apstākļu meklējumos. Es nenoliedzu faktu, ka ir cilvēki, kuriem patiesi ir nepieciešama mūsu palīdzība, kā arī ir bēgļi, kuri patiešām cenšas pielāgoties mūsu dzīvesveidam, piemēram, mācoties mūsu valsts valodu.
Bēgļi mūsu valstī būs ikdiena, ar kuru mums būs jāsadzīvo. Bēgļu gaitas uz mūsu valsti attur vienīgi tas, ka mūsu valsts salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm ir nabadzīga un neattīstīta. Bēgļi par savām mājām labprātāk izvēlas valstis ar labāku ekonomisko stāvokli, kā, piemēram, Vāciju.
Mani pārņem divējādas sajūtas. No vienas puses es domāju, ka mūsu pienākums ir atbalstīt un uzņemt bēgļus savā tēvzemē, jo arī mēs reiz devāmies bēgļu gaitās, un mūs laipni uzņēma citu valstu iedzīvotāji. No otras puses daudzi bēgļi vienkārši vēlas labākus dzīves apstākļus un lielākus pabalstus. Kapēc gan mums ir jāatbalsta cilvēki, kuri nevēlas ne strādāt, ne pieņemt mūsu kultūru un dzīvesveidu? Kapēc mums atkal ir jājūtas apdraudētiem pašiem savā tēvzemē?
Mums, kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir pienākums uzņemt bēgļus. Sākotnēji dažādos informācijas avotos tika minēts, ka mūsu valstij ir jāuzņem aptuveni 11 000 patvērumu meklētāju, taču, kas garantē to, ka pēc pāris gadiem šis skaits nepieaugs? Šis skaits var mainīties ik brīdi, un mēs, parastie Latvijas iedzīvotāji, to nekādi nevaram ietekmēt. Daudzi no patvēruma meklētājiem ir noskaņoti agresīvi. Mani māc bailes, ka arī mūsu valsts var tikt apdraudēta, jo ne reizi vien ir dzirdēts par to, ka bēgļi uzbrūk cilvēkiem. Es nespēju noskatīties uz to, kā viņi nodara pāri bērniem bez jebkādas nožēlas.
Ļoti liels un nopietns zaudējums mūsu valstij būtu latviešu valodas izzušana no zemes virsas, jo, kā jau mēs visi zinām, latviešu valoda ir viena no senākajām valodām visā pasaulē, tāpat kā lietuviešu valoda. Latviešu valoda ir kultūrvēsturiskais mantojums, kuru mēs esam mantojuši no mūsu senčiem un kuru pavisam noteikti nedrīkst pazaudēt. Es uzskatu, ka mūsu pienākums ir saglabāt šo valodu un nodot to nākošajām paaudzēm, bet vai tas būs iespējams, ja mūsu valstī būs liels skaits bēgļu? Nav noslēpums, ka viņi nesamierināsies ar mūsu pieņemtajām tradīcijām un reliģijām. Viņi cīnīsies par savām tiesībām, kā arī par to, lai viņu ticība būtu brīvi atļauta mūsu valstī. Es nezinu, vai mēs tam esam gatavi.
Es neticu un negribu ticēt tam, ka mūsu tautai ir vienaldzīgs mūsu valsts liktenis. Es nenoliedzu, ka ,iespējams, pēc pāris gadiem cilvēki ar citu ādas krāsu Latvijā būs jau pieņemti kā savējie, taču šobrīd es par to pat nevēlos domāt! Mūsu tautai ir jābūt pietiekami stiprai un spēcīgai, lai spētu nosargāt mūsu tēvzemi. Mēs ne reizi vien esam pierādījuši, ka esam stipra tauta. Es ticu un ceru, ka tas notiks arī šoreiz un mēs spēsim ietekmēt šo situāciju.