Vai krimināllikums Latvijā paredz atbilstošu sodu sistēmu?

Mūsdienu sabiedrība nav iedomājama bez likumpārkāpumiem. Tāpēc ir krimināllikums, kurš paredz, ka par šiem pārkāpumiem pienākas sods. Soda mērķis ir panākt, ka persona vai personu grupa izprot savu vainu, neveic noziedzīgus nodarījumus atkārtoti, kā arī, mācīt sabiedrībai atturēties no likumpārkāpumiem. Lai soda mērķis būtu sasniegts, sodam ir jābūt atbilstošam nodarījumam. Vai tā ir?
Par zādzību, krāpšanu, tamlīdzīgām lietām sods ir vidēji četri gadi brīvības atņemšanas. Bet cietumi ir pārpildīti, tie nespēj pildīt to galveno funkciju- mainīt cilvēku uz labo pusi. Kāpēc par šiem pārkāpumiem, ja tie nav īpaši smagi, nevarētu piemērot arestu un piespiedu darbu, nodarījuma naudas formā pārrēķinātā piespiedu darba vai minimālo mēnešalgu dubultā izteiksmē. Varbūt pat psihologa konsultācijas, ja jau soda mērķis ir panākt, lai cilvēks izprot sava nodarījuma ļaunumu.
Slepkavība sevišķi pastiprinošos apstākļos, piemēram, ja noslepkavotas divas vai vairākas personas, ja to izdarījusi persona, izciešot mūža ieslodzījumu, soda ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no piecpadsmit līdz divdesmit gadiem un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem, konfiscējot mantu. Vai ar nāvessodu. Bet tikai tad, ja tas izdarīts kara apstākļos. Par slepkavību sods ir brīvības atņemšana no pieciem līdz piecpadsmit gadiem. Ja tā patiešām ir apzināta slepkavība, ja apsūdzētais nav psihiski nelīdzsvarots, savu nodarījumu nenožēlo. Interesanta situācija. Es, personīgi, negribētu, ka persona, kura mani nogalina, saņem tikai piecpadsmit gadus ieslodzījuma. Likumi taču balstās uz taisnīguma principa. Es šeit nekādu taisnīgumu neredzu. Esmu labs cilvēks, neesmu pārkāpusi likumu, maksājot nodokļus. No manis valstij ir jēga, bet, ja manis vairs nebūtu, paliktu mana slepkava, kura valstij būtu jāuztur piecpadsmit gadus. Šaubos, ka pēc soda izciešanas šī persona produktīvi strādās, vai uzlabos valsts demogrāfisko stāvokli, salīdzinājumā ar to, kāds būtu bijis mans potenciāls.
Nāves sodu — nošaušanu var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos. Kāpēc tikai par slepkavību? Un genocīds, noziegumi pret mieru, nacionālā, etniskā, rasu naida izraisīšana. Par to var piespriest mūža ieslodzījumu (lai tas notiktu noziegumam jābūt ļoti publiskam un grandiozam) vai cietumsodu no trīs līdz divdesmit gadiem. Šie noziegumi jau laikam nemaz nav ar mērķi nogalināt! Piemēram, nacionālā, etniskā naida izraisīšana. Tas ir mērķtiecīgs un ilglaicīgs darbs, lai vispār iegūtu sabiedrības ieinteresētību. Ir jāizdomā, kā likt sevī ieklausīties sabiedrībai, kā panākt tās interesi. Gudrs cilvēks to darītu nemanāmi. Mūsdienās tas taču ir tik vienkārši, komentāri internetā, pārliecinoši argumenti draugu lokā.
Visi zina, kas ir Ādolfs Hitlers, nebija tā, ka kādu dienu, viņš izgāja ārā pastaigāties, un nokliedzās: „Pazemosim, spīdzināsim, un tad nogalināsim ebrejus!”, un visi viņam sekoja. Viss taču notika pamazām, sarunas bārā, atbalstītāju loka iegūšana, un tikai tad, kad ir pietiekami daudz atbalstītāju, var domu izteikt skaļāk. Pieņemsim, ka šādam cilvēkam mūsdienās piespriež kriminālsodu par publisku aicinājumu uz genocīdu, ja viss jau ir aizgājis tiktāl, piespriež vienu līdz trīs gadus cietumsoda, maksimālo astoņu gadu vietā, jo viņam ir labs advokāts vai apsūdzētais prot pateikt: „Ja mīlestība pret savu valsti ir noziegums, tas es esmu noziedznieks.” Ko dara pārējā sabiedrības daļa, kas ir ieņēmusi apcietinātā ierēdņa nostāju? Nedomāju, ka visi tā vienkārši apklustu un atteiktos no savas jauniegūtās vai nostiprinātās pārliecības, par kādas nacionalitātes iznīcināšanu. Ķēdes reakcija, viss turpinātos, varbūt klusāk, mierīgāk, nepamanāmāk. Ņemot vērā, ka Latvijas valsts cietumos labojas tikai retais, kāda būtu apsūdzētā rīcība pēc soda izciešanas? Viņam, visticamāk, ir vēl vairāk atbalstītāju, nostiprinājusies pārliecība, jauni argumenti, ticība iesāktā mērķa turpināšanai. Bet sodu, galu galā viņš ir izcietis. Nu labi, nākamreiz piespriedīsim šim cilvēkam mūža ieslodzījumu. Vai nebūs jau par vēlu?
Varbūt varētu ar kādu paziņu aiziet un apgānīt Otrā pasaules kara ebreju kapus ar kāškrustiem, pievienot uzrakstus latviešu valodā, un pateikt: „Tas nekas, ka ikdienā runājam krievu valodā, gribējām atsvaidzināt savas latviešu valodas prasmes, kuras ir deviņu klašu izglītības līmenī.” Un tā pat neskaitīsies nacionāla naida izraisīšana! Kā gan krimināllikums var paredzēt atbilstošu sodu sistēmu, ja sodi netiek piemēroti atbilstoši likumpārkāpumam.