Katram cilvēkam savā dzīvē ir daudz un dažādas vērtības, taču pārsvarā visiem cilvēkiem galvenā vērtība ir nauda. Nauda ir viss, ko cilvēki pieņem apmaiņā pret precēm un pakalpojumiem, tā ir viena nepieciešamākajām visas cilvēces vērtībām jau 75 000 gadu p.m.ē. un tā tāda arī paliks noteikti vēl tikpat ilgi. Ekonomisti atzīst, ka nauda veic trīs nozīmīgākās funkcijas – tā kalpo kā salīdzināšanas mērs, kā apgrozības līdzeklis un kā bagātības uzkrāšanas līdzeklis.
Manā dzīvē nauda ir svarīgs līdzeklis, par kuru varu iegādāties visu sev nepieciešamo, kā arī apmaksāt sev nepieciešamos pakalpojumus. Jā, mēs esam pieraduši pie tā, ka kādā noteiktā mēneša datumā iegūstam kādu noteiktu naudas summu – atalgojumu par paveikto darbu, bet kā būtu, ja tāda nauda vispār neeksistētu? Mēs visi bez tās iztiktu, jo naudu taču nav iespējams ne apēst, ne iedzert vai noķert, to nevar uzliet uz pannas eļļas vietā. Pie šādas iespējamības vēl šodien visas preces un pakalpojumi tiktu iegūti un apmaksāti barteru darījumu veidā. Manuprāt, šie agrāk pieejamie darījumi, bija pietiekami labs veids, kā iegūt sev nepieciešamās preces vai pakalpojumus, piemēram, ja zemnieks uzar saimnieka zemi, tad par darbu viņš iegūst labības maisu. Šajā gadījumā ieguvēji ir abi, gan saimnieks, kura lauks ir uzarts, gan zemnieks, kurš ir ieguvis labības maisu. Kāpēc gan mūsdienās arī tā nevarētu notikt? 21.gs. cilvēkiem ir daudz vairāk arodu, iespēju izpausties, teju katram cilvēkam ir joma, kurā tas spēj strādāt, un saistībā ar šo pašu jomu veikt apmaiņas darījumus, tas būtu veids kā atrisināt finansiālās problēmas, kā arī katrs varētu pildīt savus izmācītos arodus lietderīgi un tādējādi arī valstī nebūtu bezdarbnieku, protams, ja neskaita to cilvēku daļu, kas neuzskata par vajadzību iemācīties kādu arodu. Cilvēki neiedziļinās, vai vienkārši nezina par to, kā mūsu senču senči ir izdzīvojuši bez naudas, es ticu, ka, ja mūsdienās viss notiktu bartera darījumu veidā, tad cilvēkiem nebūtu jāsaskaras ar naudas trūkumu.
Mans viedoklis par „Naudas ilūziju un Latvijas brīvā tirgus glābšanas plānu” viennozīmīgi ir pozitīvs un absolūti piekrītošs. Lielākās problēmas, lai gan es tās sauktu kritiski par „milzīgiem cilvēces noniecināšanas procesiem”, neapšaubāmi nāk no valstī valdošās valdības puses. Centrālās Vēlēšanu komisijas mājas lapā, analizējot 9. Saeimā ievēlēto deputātu izglītības līmeni, atklājas interesanti fakti. Kā izrādās, pieciem no tautas kalpiem vispār nav augstākās izglītības, no tiem redzamākie Ainārs Šlesers un Viktors Ščerbatihs, kuri pabeiguši tikai vidusskolu. Otrais, turklāt, neklātienes skolu.
Pēc iegūtās augstskolas izglītības vadībā izvirzās skolotāji – tādu mūsu Saeimā ir 18, pēc tam seko 13 ekonomisti, 12 inženieri – mehāniķi (galvenokārt lauksaimniecības specialitātē), 12 tiesību zinātņu pārstāvji (juristi, juristu palīgi u.c.), 10 ārsti. Vai nav paradoksāli, ka tieši augstākminēto profesiju pārstāvjiem mūsu valstī iet visgrūtāk, vismaz viņu saucieni pēc palīdzības dzirdami visvairāk? Tagad padomāsim par to, kā savā jomā nestrādājošas personas var vispār atļauties veikt valstiski svarīgus uzdevums, pieņemt budžeta lēmumus, ja šie cilvēki ir mācījušies, ieguvuši zināšanas tikai par sev interesējošām tēmām? Un, ja šie politiķi ir mācījušies tikai vienā jomā, kāpēc gan tiem domāt par pārējām valstī notiekošajām problēmām, kas neskar viņus pašus? Šeit arī rodas valstsvīru mantkārība un tieksme gūt labumu tikai sev un nepadomāt par tiem aptuveni diviem miljoniem cilvēku, kas nesaņem desmitus tūkstošus latu mēnesī, kas nebraukā lepnos auto un nespēj ēst dārgos ārzemju restorānus, kur nu vēl domāt par mēnešiem ilgu atpūtu, ko parasti par valsts naudu noformulē kā darba komandējumu. Vienas personas (lētākais!) darba komandējums vidēji izmaksā pusotru tūkstoti latu. Piemēram, par šo I. Ūdres komandējuma naudu - 8 bez darba palikušās personas varētu iekārtoties atpakaļ savā darbā un saņemt algu vismaz minimālās algas apmērā. Un tagad parēķināsim – ja Saeimā ir 100 „gudrās galvas”, no kurām divas, trīs reizes gadā uz ārvalstu komandējumiem izbrauc ~ 75 personas (pēc TVNET datiem), tad nodokļu maksātājiem tas izmaksā no 225 000 – 337 000 Ls. Šo komandējumu vietā vismaz 180 latus var saņemt un darbu atgūt aptuveni 1561 nestrādājošas personas. Jā, ir komandējumi, kur deputāti patiešām strādā, apspriež gan finansiālos gan citus valstij svarīgus lēmumus, veicina valstu sadarbību, tad kāpēc valstī pašlaik ir ekonomiskā krīze? Ja deputāti tik daudz izbrauc no valsts darba jautājumu sakarā, tad valstī pašlaik nevajadzētu būt naudas trūkumam, un visām valstīm mums vajadzētu palīdzēt. Šī deputātu pierastā dzīve, domāšana ir tas, kas traucē valstij attīstīties. Šie cilvēki nekad nespēs pieņemt adekvātus lēmumus, ja nesaņems tādu pašu atalgojumu kā vidusmēra cilvēks, aptuveni 180-250 latus mēnesī. It kā „tautas kalpi” tautai nedod ne izvēli par sava atalgojuma lielumu, ne iespēju dzīvot tādā pašā līmenī kā viņi paši.
Valstī nav līdztiesību.
Jaunākais "DnB Nord Latvijas barometra" pētījums liecina par to, ka lielākā daļa jeb 73% respondentu norādījuši, ka Latvijas ekonomikas situācija šobrīd pasliktinās. Tikai 22% uzskata, ka tā nemainās, bet 2% pauduši pārliecību, ka tā uzlabojas. Strādājošo cilvēku algas samazinātas aptuveni par pusi. Mums vajadzētu atcerēties, ka algu samazināšana nav strukturālā reforma, bet gan tikai budžeta samazināšanas mehānisms. Lai reformas būtu efektīvas, manuprāt, tās nedrīkst veikt pašas ministrijas. Vajadzētu piesaistīt neatkarīgos ekspertus no malas. Katrā ministrijā ielaist attiecīgās nozares ekspertus un ļaut viņiem izteikt savu viedokli par to, ko vajag atstāt, ko var un vajag atlaist un ko vajadzētu vairs nedarīt. Ekspertus atrast noteikti ir iespējams. Eksperti nedrīkstētu pārstāvēt vai būt saistīti ar kādu politisko partiju. Šādai iniciatīvai vajadzētu arī būt uz brīvprātības principa - cilvēkiem nevis ar mērķi nopelnīt, bet gan palīdzēt atbrīvoties no liekā, lai valsts un līdz ar to viņš pats nopelnītu nākotnē.
Tātad, valsts stāvokļa uzlabošanas rezultātam nepieciešama – saliedēta un valsti izglābt griboša, vārda brīvības nebīstošās tauta. Varētu mēģināt pamazām atsākt bartera darījumu izpildi. Kā galvenais valsts glābšanas faktors noteikti būtu valdības maiņa, tā skaita samazināšana – strādātu ~50 citas nesavtīgas personas, kas nepiesavinātos valsts kases naudu un strādātu valstij, nevis sev. Visiem cilvēkiem ir nepieciešamas vienādas tiesības, nevis visas valsts iedzīvotāji sadalīti pa slāņiem. Noteikti būtu jāsamazina deputātu algas – jāiemāca tiem dzīvot ar vidusmēra latvieša algu, jāparāda kā tas ir – ēst mājās gatavotu ēdienu, braukt ar parastu, nevis ekskluzīvu auto, valkāt drēbes, kas nav pirktas dārgos zīmolu veikalos, pierādīt, ka vienādu laiku rāda arī lētos rokas pulksteņos, ne tikai 30 000 latu vērtos. Varbūt tikai tad mainītos šo cilvēku viedoklis par valsti kopumā. Jāsamazina nodokļi, jāveicina Latvijas preču pirkšana, eksports. Jāmaina vispār pieņemtās reformas, jāpalielina cilvēku ienākumi, pensijas, jāpapildina valsts ar kvalificētiem speciālistiem, jāmaina cilvēku patērēšanas paradumi, emigrācija uz citām zemēm. Ja mēs, visa tauta kopā, radīsim nevardarbīgus protestus, liekot valdībai saprast mūsu vēlmes, tad varbūt kādreiz viņi to arī sapratīs un centīsies strādāt mūsu labā un mūsu interešu vadīti.
Izmantotā literatūra:
• http://www.ljza.lv/uploads/file/files/9. Saeimas-izglitiba.xls
• http://lv.wikipedia.org/wiki/Naudas_v%C4 %93sture
• http://www.dnbnord.lv/Download/Ekspertu_ viedokli/dnb-nord-latvijas-barometrs-pet ijums-nr32.pdf
• Eseja rakstīta balstoties uz 2010.gada datiem.
