Latvija ir relatīvi maza valsts, arī iedzīvotāju skaits nu jau vairs nepārsniedz divus miljonus. Kā tik maza valsts kā Latvija spēj eksistēt? Izmēram un iedzīvotāju skaitam ne vienmēr ir nozīme, galvenais ir tas, kas mīt cilvēkos, kas tos vieno un ko tie spēj. Ticiet vai nē, bet Latvija var! Ko? Visneiedomājamākās lietas, galvenais ir tikai ticēt pašiem sev un rast kopības sajūtu, tad mēs varam paveikt daudz. Pašķirstot vēstures grāmatas, paskatoties uz šodien notiekošos un mēģinot sasaistīt tagadni ar rītdienas plāniem, nemaz neizskatās tik slikti. Mēs spējam parādīt pārējai pasaulei un laikam tomēr arī katrs pats sev, ka mēs kopā varam paveikt daudz.
Paskatoties kādu laiku atpakaļ, mēs, latvieši, esam pierādījuši, ka varam paveikt lielas lietas. Manuprāt, izcils piemērs ir Brīvības cīņas, kurās, protams, ar Igaunijas, Lietuvas un Polijas valstu atbalstu mēs atbrīvojāmies no svešu ļaužu varas pār mums. Kā mēs spējām saprast valstī notiekošo, ja tajā valdīja trīs valdības? Šodien mēs nespējam izsekot līdzi vienas valdības darbam, bet tālajā 1920. gadā Latvijā bija trīs valdības vienlaicīgi latviešu– nacionālā, padomju un provāciskā. Kurš spēj to iedomāties? Bet tas cilvēkus neatturēja no cīnīšanās par savu valsti, par brīvu Latviju!
Ne tikai Brīvības cīņās esam spējuši pierādīt savu varēšanu. Barikādes, manuprāt, arī ir viens no pieminēšanas vērtiem vēsturiskajiem notikumiem, lai pamatotu to, ka Latvija varēja. Latvju tauta "kailām rokām" devās uz Rīgu, lai aizstāvētu savu valsti, lai Padomju varai parādītu, ka latviešu tauta nav nevarīga un gļēva . Tautas paveikto labi raksturo teiciens: „Mazs cinītis gāž lielu vezumu.” Mazie latvieši (skaitliski) pret lielo Padomju Savienību – tā tikai bija uzdrīkstēšanās! Un ar savu drosmi, bezbailību un patriotismu latvieši parādīja, ka mēs varam. Ja gribam, tad varam un spējam cīnīties.
Arī šobrīd, iespējams, nav nemaz tik slikti, kā visu notiekošo atspoguļo mediji. Lai gan nenotiek viss, kā vēlamies, tomēr atļaušos uzsvērt dažus notikumus, kas pierāda, ka Latvijai ir „iekšā” un mēs esam spējīgi uz lielām lietām. Kā viens no spilgtiem piemēriem, manuprāt, ir iestāšanās Eiropas Savienībā 2004,gada 1. maijā. Jā, ir daudz diskusiju par to, vai mums to vajadzēja. Man smieties gribas, dzirdot šo jautājumu. Jā, atbilde noteikti ir – jā, mums vajadzēja. Protams, tas prasīja arī savus upurus, bet mēs ikviens no savas ikdienas dzīves zinām, ka ne vienmēr var tikai ņemt, pienāk reize, kad kaut kas ir jādod arī pretī.
Lai gan ekonomiskā krīze vēl nav pārvarēta, tomēr pēdējo mēnešu laikā ir nācies ievērot pozitīvas iezīmes, kas liecina par veiksmīgi uzsāktu krīzes pārvarēšanu. Vislielākais gandarījums ir dzirdēt medijos, ka citas valstis vēlas ņemt piemēru tieši no Latvijas. Tātad – Latvija var arī pārvarēt ekonomisko krīzi.
Emocijām bagāta bija šī vasara, kad publiskajā telpā virmoja politiskās kaislības ap prezidenta rīkojumu numur divi. Mēs, latviešu tauta, parādījām referendumā to, ka esam gatavi cīnīties pret oligarhu ietekmi, parādījām, ka mums nav vienalga, kas notiek valdībā un Latvijā. Kārtējais pierādījums tam, ka mēs varam un esam gatavi lielām lietām, lielām pārmaiņām.
Mēs esam varējuši paveikt lielas lietas vēsturē, arī šodien varam un katru dienu vairāk pierādām to, ka mēs varēsim. Un kas būs rīt, parīt, nākamajā mēnesī un pēc pieciem gadiem? Es ticu, ka arī nākotnē nekas nemainīsies – mēs varēsim. Mēs pārvarēsim ekonomisko krīzi, lai nu kādiem līdzekļiem, tomēr mēs neapstāsimies pie iesāktā, bet turpināsim kopīgi darīt visu, lai mēs no šīs „bedres” izkultos. Aktuāls jautājums ir arī par eiro ieviešanu. Es ticu, ka arī tas mums izdosies, lai gan sabiedrībā domas dalās par to, cik ļoti mums ir nepieciešama eiro ieviešana. Es domāju, ka mēs tikai no tā iegūsim jo mūsu kaimiņi igauņi, taču ir lielisks piemērs. Viens no galvenajiem faktoriem valsts attīstībā ir ražošanas un eksporta palielināšana. Nedaudz smieklīgi, bet es ticu, ka arī to mēs spēsim. Attīstīsim ražošanu aktīvāk , piesaistīsim Eiropas struktūrfondu līdzekļus, un uz priekšu! Palielināsim eksportu, samazināsim importu, parādīsim pārējai pasaulei, ka mēs joprojām esam gatavi parādīt, ka mēs varam!
Jau vēsturiski latviešu tauta ir pierādījusi to, ka vajag tikai nelielu (vai lielu!) stimulu, lai sasniegtu to, ko mēs visi vēlamies. Būtībā mūsu varēšana nesākās tikai ar Brīvības cīņām, bet jau daudz, daudz senāk, un tā tas turpinās līdz mūsdienām, un es zinu, ka tā tas turpināsies. Ikvienam cilvēkam daudz lielākā mērā jābūt patriotam, un tas ne tikai jājūt sevī, bet visādi jācenšās izrādīt ārēji, tā stiprinot kopības un vienota gara sajūtu, ko varbūt tieši šodien esam piemirsuši un nolikuši maliņā. Es domāju, ja katrā latvietī atmodinātu vai radītu tās sajūtas, kas bija barikāžu laikā vai ir jebkuros Dziesmu svētkos, kad visi esam kopā, dziedam dziesmas un izjūtam visus kā vienotu veselumu, tad mēs visi ticētu, ka Latvija var!
