Es to nevaru sataustīt, iekosties tajā vai sadzirdēt. Tas ir laiks. Laiks ir un reizē tā nav. Vai kāds zina, kur tas sākas? Un vai vispār var zināt, kad tas beigsies - mans laiks?
Es nezinu, cik daudz man tā ir atvēlēts, bet jau izrīkojos ar to kā man tīk. Laiku sadalu svarīgām lietām, vēlmēm, nepieciešamībām. Un tā vairs nav. Atkal jāplāno un jātērē. Turklāt , es taču nezinu, cik tālu man tas ir ļauts. Kad mans laiks būs beidzies – vai es to sapratīšu? Mans laiks ir mūžīgs.
Atbildības sajūta, vēlme izpatikt, pieņemtās normas - tas mums katram atņem visvairāk laika. Tāda nepieciešamība kā skola vai darbs – puse mana laika ir ieguldīts tur! Bet ko es tur varu līdzēt? Domāju, ka neko.
Savu laiku es tērēju mērķu sasniegšanai. Tas ir kā sniegt naudu pret maizi. Ne velti ir teiciens: „laiks – nauda”. Ar laiku es maksāju par to, ko vēlos sasniegt. Ar šo netaustāmo lietu, kura ir dota bez cenas un bez „izturības garantijas”.
Manas vēlmes izrīkoties ar laiku mainās, ja piespiežu sevi domāt par to, ka šī var būt mana pēdējā diena. Iekšā viss burtiski pārgriežas no domas, cik daudz laika man ir bijis un cik daudz esmu iztērējusi raizēs un bēdās par sīkumiem. Es novērtēju laiku tāpēc, ka nezinu, cik man tā ir atvēlēts. Bailes, ka tas drīz var beigties, liek to darīt.
To, cik pienācīgi esmu iztērējusi savu laiku, varu novērtēt atskatoties atpakaļ un pārdomājot, vai esmu sasniegusi savus mērķus. Pagaidām mans laiks ir ieguldīts nelielos sasniegumos, bet katru dienu izrīkojos ar to tā, lai nākotnē sasniegtu lielus mērķus, kuru dēļ varu tērēt savu laiku.
