SECINĀJUMI
Cilvēka dzīve bez atmiņas nav iedomājama, jo tieši atmiņa ir tā, kas nosaka cilvēka uzvedību un darbību. Atmiņā tiek apkopota visa cilvēka dzīves pieredze. Un, tieši atmiņa dod iespēju cilvēkam izmantot savu iepriekšējo pieredzi un iemaņas konkrētajā darbībā.
Šīs visas atmiņas iespējas nodrošina atmiņas procesi: materiāla iegaumēšana, uzglabāšana, reproducēšana un aizmiršana. Katram no šiem atmiņas procesiem ir savas konkrētas darbības īpatnības, kuru zināšana nodrošina šo atmiņas procesu augstāku kvalitāti.
Visi šie atmiņas procesi savā starpā ir cieši saistīti un bez kāda no tiem nav iedomājama atmiņa vispār, ja ar atmiņu saprot procesu, kurā cilvēks iegūst konkrētu pieredzi un var to izmantot nepieciešamības gadījumā.
Tā kā atmiņas procesi savā starpā ir cieši saistīti, jo kvalitatīvāk ir veikta iegaumēšana, jo kvalitatīvāk materiāls tiks uzglabāts. Bet, jo kvalitatīvāk būs tas uzglabāts, tātad arī iegaumēts, jo vieglāk un precīzāk būs to reproducēt.
Bet, galvenais secinājums no atmiņas procesu izpētes ir tas, ka, ja uzņemamais materiāls būs loģiski izprasts un sastrukturēts, jo labāk. To pierāda arī tas, ka loģiskā atmiņa, t.i., tāda, kurā ir iesaistīta arī domāšana, ir par 25 reizēm efektīvāka nekā mehāniskā atmiņa.
Par atmiņas attīstību atkarībā no cilvēka vecuma var teikt, ka nevajag sevi nostādīt tā, ka līdz ar novecošanu pasliktināsies arī atmiņa. To, ka arī vecumdienās atmiņa var būt laba, pierāda daudzu slavenu cilvēku piemēri. Tātad atmiņu vajag izkopt, trenēt, tad arī cilvēkam novecojot tā paliks labā līmenī.
Tātad galvenais secinājums ir tāds, ka atmiņai ir ļoti nozīmīga loma mūsu ikdienas personīgajā un profesionālajā darbībā, tāpēc cilvēkam vajag savu atmiņu trenēt un attīstīt, lai varētu uz to vienmēr paļauties.
…
