Nedaudz no senas, senas vēstures
Tauriņi šķīlās jūras regresijas sezonas sākumā, kad tuvumā pienāca otrā sarkanīgā dubultzvaigzne. Atšķirībā no Zemes tauriņiem, Tēnas tauriņiem bez kāpura stadijas bija arī vēl trešais attīstības cikls: vispirms no tauriņa izdētajiem apaugļotajiem ikriem izšķīlās sarkana zivtiņa, kura pat pieaugusi nepārsniedza četru collu garumu. Tuvojoties karstuma sezonai, zivtiņa pazaudēja pludlīnijas formas, tai pieauga daudzi pāri īsu kāju, līdz zivtiņa pārvērtās par atkāpjošās piekrastes nogulās ložņājošu kāpuru. Karstumam pastiprinoties, kāpuri ierakās un iekalta dūņās.
Cieto dūņu bruņās iekaltušie kāpuri iekūņojās kokonā, kura iekšpusē veidojās brīnumskaists tauriņš. Piekrastes dūņās bija nogrimušas arī oglekļa mežu sēklas. Regresijas periodā, nokļuvušas siltumā un sausumā, tās dīgstot sadrupināja ap tauriņu kūniņām pārakmeņojušos dubļus, no kuriem izkūņojās neaprakstāmi skaisti spārnaiņi. Uz Tēnas skalojās ļoti daudz slēgto jūru. Kad Tēna ar Benuju nokļuva Mernas tuvumā, no visām krastu līnijām, kā krāsaini viļņi uz cietzemes augstienēm lidoja ilglidojuma tauriņu miljoni. Šķita, ka spārnu viļņošanās košums izauklēja trauslo Tēnas brīnumu: staču ziedēšanu.
Kā cietsiržu pasaulē mīlestība, tā Tēnas asmeņu ziedēšana bija staču vājuma brīdis. Ziedēšanas periodā stači atteicās no sava nežēlīgā kredo: akmenscieti stāvēt un nogalināt. Šķautņu sāni atmiekšķējās, plīsa un no tiem izspraucās maigu ziedu ķekari. Baltās un rožainās vainaglapas pārsedza draudīgos asmeņus. Planēta pēkšņi reibinoši iesmaržojās. Trauslie ziedi viļņojās vējā, bet virs ziediem spārnu vēdās šūpojās taureņu košie raksti. Dubultdienvidū gan taureņi gan staču ziedi pārkrāsojās balti, bet no vakariem līdz rītiem padarīja pusi planētas neizsakāmi krāšņu.…
