Secinājumi:
Bioģeogrāfijā areālu klasificēšana notiek 4 dažādu dimensiju ietvaros. Pastāv zonalitāte, kas parāda, kurai bioģeogrāfiskajai zonai pieder suga. Pastāv kontinentalitāte, kas parāda, kuram no 4 kontinentalitātes/okeanitātes sektoriem pieder suga. Sektoritāte parāda sugu izplatību pa kontinentiem un pasaules daļām, bet augstumjoslojums ir saistīts ar izmaiņām veģetācijā līdz ar augstuma palielināšanos. Pamatojoties uz šāda veida analīzi, izmantojot speciālus apzīmējumus var aprakstīt sugas areālu, jeb veikt suga areāla diagnozi.
Tika analizētas divu dažādu veģetācijas tipu raksturīgās sugas: Vaccinio-Picetea - skujkoku meži un Querco – Fagetea – vasarzaļo ozolu un dižskābaržu meži. Lielam daudzumam no abu veģetācijas tipu sugām izplatības areāls ir tikai Eiropa un daudzām gan Eiropa, gan kāds cits pasaules reģions, visbiežāk Āzija. Skujoku mežu sugām raksturīga izplatība polārajos reģionos.
Puse no abu veģetācijas tipu sugām ir sastopamas vai nu no submeridionālās vai meridionālās zonas līdz boreālajai zonai. Tipiski ir tas, ka šīs sugas submeridionālajā un meridionālajā zonā parasti ir sastopamas tikai kalnu montānajā zonā. Skujoku meži aug aukstākā klimatā nekā ozolu un dižskābaržu meži un daudzas no skujoku mežiem raksturīgajām sugām ir sastopamas līdz pat arktiskajai zonai, kamēr līdzīgs daudzums ozolu un dižskābaržu mežu sugu ir sastopamas līdz temperētajai zonai.
Querco-Fagetea veģetācijas tipa raksturīgās sugas lielākoties pieder okeāniskajam vai subokeāniskajam sektoram. Arī no Vaccinio-Picetea veģetācijas tipa raksturīgajām sugām daudzas pieder kādam no šiem diviem sektoriem, bet, atšķirībā no iepriekšējā veģetācijas tipa, skujkoku mežu sugu vidū ir krietni vairāk subkontinentālā sektora pārstāvju.
…
