Ģeogrāfiskā informācijas sistēma

ĢEOGRĀFISKO VEKTORDATU SLĀŅOŠANU
DALĪŠANĀS METODES:

1)pēc tematiskās būtības- pēc viduspunkta;
2)identiskais;
3)pēc objektu ģeometr. modeļa veida- laukuma līnijas vai punkta.
Iztvaikošanai svarīgs ir šīs ūdens platības.

ĢEOGRĀFISKO VEKTORDATU ATRIBŪTI.

Katrs ieraksts datu bāzē ir savstarpēji sasaistīts. Bultiņa rāda uz vienu noteiktu objektu, uz atlasītu objektu. Ģeogrāfisko datu koncepcijā ir tas, ka attēlojums datorā faktiski netiek glabāts.
Skaitļi ar fiksētu komatu- veseli skaitļi;
Skaitļi ar peldošu komatu;
Īsi teksti (līdz 255 zīmēm);
Datumi un plkst. Teksti - (programma ar kuru manipulēt nevar).

ĢEOGRĀFISKO VEKTORDATU ATTĒLOŠANA.

Nepiemīt konkrētais grafiskais attēlojums. Datu bāzēs figurē abstraktā ģeometrija. Attēlojumi vada izmantojot attēlojuma tabulas, kura izsmeļ šīs iespējamās atribūtu vērtības.

Attēlojuma tabula var tikt brīvi variēta neko nemainot ģeogr. datos;
Attēlojuma tabula var būt vairākas, pievienojamas automāt., atkarība no datu izmēra.

SECINĀJUMI: iegād. ģeogr. DB, faktiski iegād. tematiski digitālo karšu. Katrai kartei varbūt daudz variāciju.

DIGITĀLO VEKTORDATU RAKSTUROJUMS.

Digitālo vektordatu raksturojums detalizētais un precizētais rakstur. ir koordinātu vidējā kvadrātiskā kļūda metros.
1:200 000, kurai 1 ml 200 metri, precizēta ir ap 100 metriem.
Plašas atribūtu piekārtošanas iespējas.

Raksturīgākie punkti: laukumiem- līnijas. Ņemot šos punktus inf. var ļoti labi sapresēt.
TRŪKUMI: vienkāršo objektu atpazīšana ir vēl “bērnu autiņos”. Lauku topogrāfiskās kartes, kas ir pierasts redzēt, atpazīšana ir ļoti bēdīga. …