Pēc Otrā pasaules kara, kad Eiropa bija kara izpostīta, valstu ekonomikai bija nepieciešams, kāds, kas tai palīdzētu atgūties no kara sekām. Tāpēc 1944.gadā, tika izveidotas divas starptautiskas organizācijas: Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka, ko toreiz dēvēja par Starptautisko rekonstrukciju un attīstību banku. Pamazām, Eiropas valstīm atkopjoties, un uz pasaules kartes parādoties jaunām, līdz šim nebijušām valstīm, Pasaules Bankas tiešais darbības lauciņš zaudēja savu jēgu. Tāpēc Pasaules Banka pārorientējas uz iestādi, kura sniedz palīdzību trešās pasaules valstīm.
Mūsdienās Pasaules Banka veic ne tikai valstu un to uzņēmumu kreditēšanu no saviem līdzekļiem, bet arī piesaista citus investorus, garantējot tiem zemu riska pakāpi. Tieši šī iemesla pēc, daudzām valstīm, kurām rodas nepieciešamība griezties pie Pasaules Bankas (un Starptautiskā Valūtas fonda) pēc palīdzības, nākas rēķināties ar to, ka būs jāpiekāpjas Bankas izvirzītajām prasībām, savādāk valsts riskē pazaudēt gan esošos, gan potenciālos investorus. Kuri redzēdami, ka Pasaules Banka savus līdzekļus attiecīgajā valstī neinvestē, steigsies savus līdzekļus no tās valsts izņemt, tādejādi vēl vairāk pasliktinos attiecīgās valsts stāvokli.
Darba mērķis ir apskatīt Pasaules Banku no dažādiem rakursiem un tās darbību Latvijā. Tāpēc referāts par Pasaules Banku veidots 7 daļās. Tajās autori apskatījuši gan Pasaules Bankas nozīmi, gan attīstību, un arī Pasaules Bankas savstarpējās attiecības ar Latviju dažādos laika periodos. Kā arī darbā tiek apskatīta kritika, kas tiek vērsta uz Pasaules Bankas darbību ilgstošā laika periodā.
