Ksenofonts savā grāmatā „Par mājsaimniecību” apraksta pamācības, kā pārvaldīt bagāta grieķa mājsaimniecību un zemkopību.
Aristotelim ekonomika ir dabiska saimnieciska darbība, kas ir saistīta ar dzīvei nepieciešamo produktu ražošanu un maiņu. Viņš tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu.2
Taču sengrieķiem vēl neizdodas radīt ekonomikas teoriju kā zinātni. Varenu impulsu ekonomiskās domas attīstībā deva kapitālisma pirmie asni. Tā apstākļos radās vesela ekonomistu paaudze, kā arī merkantilisma un fiziokrātisma zinātniskās skolas. A. Monkretjēns papildināja oikonomiku ar vārdu politeja, kas nozīmē sabiedrisko iekārtu. Tā radās apzīmējums politiskā ekonomija un līdz ar to izveidojās arī ekonomiskas teorijas zinātne, t. i., zinātne par sabiedriskās iekārtas saimnieciskās darbības likumiem. 19. gadsimta otrajā pusē termiņš politiskā ekonomija kā ekonomikas teorijas nosaukums tiek nomainīts ar apzīmējumu ekonomikas teorija. Ekonomikas teorijas centrā jābūt ekonomiskā līdzsvara likumsakarībām. Ekonomikas teorijas centrā ir cilvēks, viņa rīcība, centieni apmierināt savas vajadzības.3
Ekonomisti teiktu, ka nevar iegūt visu, ko vēlamies, jo vajadzības ir daudz lielākas nekā rīcības. Līdz ar to visbūtiskākā problēma jebkurā sabiedrībā ir resursu ierobežotība salīdzinājumā ar cilvēku vajadzībām. Cilvēkiem ir jāizdara tāda izvēle, kas nodrošina vislielāko ieguvumu no viņam piederošajiem resursiem.4
Ekonomistu teorētiķu uzdevums ir uzzināt un aprakstīt likumus, principus, uz kuriem balstās cilvēku rīcība divos saimniekošanas līmeņos: mikroekonomikas un makroekonomikas līmenī. Es gribu salīdzinot mikroekonomiku un makroekonomiku, ar lāse un jūru. It, ka ja nebūtu mikroekonomikas, tad nebūtu arī makroekonomikas.5
…
