Persona, kuru mūsdienās varētu uzskatīt par speciālistu visās jomās būtībā nepastāv, jo viss ir virzīts uz specializāciju, kas veicina efektivitātes palielināšanos. Tāpat tas attiecas uz valstīm, kas savu dažādo īpatnību dēļ katra ražo atšķirīgi, jo valstis cenšas specializēties un tirgoties viena ar otru. Valstīm var būt atšķirīga auglīgās zemes struktūra un apjoms, minerālresursu daudzums, ģeogrāfiskā stāvokļa novietojums, klimata īpatnībās, kā arī iedzīvotāju skaita atšķirības. Vadoties pēc šīm īpašībām varam noteikt, ka katrai valstij pastāv sava veida priekšrocības attiecībā pret citām valstīm, piemēram, kviešu audzēšanā vai arī elektronikas ražošanā, vai dabas gāzes ieguvē u.c.. Starptautiskā tirdzniecība rada pamatu valstīm specializēties tajās nozarēs, kurās tām ir vislielākā konkurētspēja, kas veicinātu racionāli visefektīvāko resursu izmantošanas un ražošanas efektivitāti. Viens no labumiem, ko iegūst valstis no tirdzniecības ir tas, ka tās var importēt preces, kuras konkrētajā valstī netiek ražotas, kas ir vecākā tirdzniecības forma pasaulē, tomēr tā joprojām tiek piekopta, un liekas, ka negrasās kaut kas dramatiski mainīties. Piemēram, Latvija importē rīsus, kaučuku, tropiskos augļu u.c.. tirdzniecība ar citām valstīm rada iespēju cilvēkiem izvēlēties preces un pakalpojumus no daudz plašāka spektra, ko tās var saražot arī pašas. Nākamais svarīgais solis ir tāds, jo smalkāka specializācija, jo lielāku izlaidi var nodrošināt ar mazākām izmaksām. Liela daļa no pasaules tirdzniecības norisinās starp valstīm, kas reāli var savām vajadzībām saražot preces, kuras tomēr tās importē. Piemēram, Vācija importē apavus, elektriskās iekārtas u.c., kuras šīs valstis var ražot pašas, bet to tās nedara, jo ir valstis, kas ražo labāk par citām noteiktas lietas. …
