Ekonomikā kopējā ienākuma iedalījumu darba algā vai atalgojumā, rentē, procentos un peļņā sauc par ienākumu funkcionālo sadali.1
Transfertmaksājumi galvenokārt ir valsts maksājumi, ko saņem personas, kas nestrādā, vai arī atsevišķos gadījumos šie maksājumi saistīti ar ražošanas darbību pagātnē (pensijas). Svarīgākie transfertmaksājumu veidi ir pensijas, sociālās apdrošināšanas pabalsti, valsts sociālie pabalsti, t.i., bezdarbnieku pabalsti, valsts pabalsti mazturīgajiem iedzīvotājiem, palīdzība ģimenēm, kuru apgādībā ir bērni, u. c.
Rīcībā esošais jeb tīrais ienākums – tās var izlietot tikai no ienākumu daļu, kas paliek pāri, ja no kopējiem ienākumiem atskaita ienākuma nodokli un citus maksājumus.
Reālais ienākums – tās ir preču un pakalpojumu daudzums, kuru, pastāvot noteiktam cenu līmenim, patērētājs var iegādāties par rīcībā esošo jeb tīro ienākumu.
Tīrais ienākums ir galvenais, bet ne vienīgais mājsaimniecību naudas līdzekļu avots, kas kalpo patēriņam.
Ikvienam cilvēkam savi izdevumi i jāsaskaņo ar ienākumiem. Naudas līdzekļi vispirms jāparedz nepieciešamāko vajadzību apmierināšanai.
19.gs. radās Engela likums, kurā teikts, ka palielinoties ienākumiem palielinās arī kopējie izdevumi.2
Lai uztvertu visus ienākumus un izdevumus, ir lietderīgi sastādīt personisko budžetu, kurā paredzēt arī naudas uzkrāšana. Personiskie uzkrājumi nav vienīgais uzkrājumu avots. Uzņēmumi uzkrāj daļu no savas peļņas, lai paplašinātu ražošanu. Valdība var uzkrāt, ja valsts ieņēmumi ir lielāki nekā tās izdevumi.3
Cilvēkam tirgus ekonomikas apstākļos jāpērk prece savu ekonomisko, t.sk. bioloģisko un sociālo vajadzību apmierināšanai. Pieprasāmai un pērkamai precei jābūt visupimas lietošanas vērtīgumam, reālai spējai apmierināt minētās vajadzības.…
