Ievads
Apdrošināšana, tāpat kā jebkurš cits uzņēmējdarbības veids, ir pakļauta tirgus pamatlikumam - pieprasījums nosaka piedāvājumu, ko galvenokārt nosaka sabiedrības maksātspējas līmenis. Mūsdienu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad situācija mainās katru brīdi, sabiedrība nejūtas droša par nākotni, ko apdraud dažādi neparedzami riski, kas var nest lielus zaudējumus, kuri šobrīd būtu jo īpaši sāpīgi. Tā kā apdrošināšanas galvenās funkcijas ir riska pārvietošanas mehānisms un aizsargfunkcija1 , apdrošināšanas aktualitātei un parakstīto bruto prēmiju apjomam šajos apstākļos būtu jāpieaug, jo tā piedāvā drošības sajūtu un ļauj izvairīties no lieliem zaudējumiem. Diemžēl, šī brīža Latvijas apdrošinātāju asociācijas statistikas dati par parakstīto bruto prēmiju apjomu liecina par pretējo.
Iegādājoties vai apsaimniekojot īpašumu, personas rēķinās ar izdevumiem, kurus iespēju robežās var prognozēt. Tomēr jārēķinās arī ar neparedzamiem notikumiem, kuri īpašumam var nodarīt lielus materiālos zaudējumus. Tādēļ, lai pasargātu sevi no neparedzētiem izdevumiem, ir vērts savu īpašumu apdrošināt. Veicot dažādus īpašuma aizsardzības pasākumus, ir iespējams izvairīties vai ierobežot dažādus riskus, taču pastāv riski, pret kuriem pilnībā nodrošināties nevar. Šādā gadījumā atbalstu var sniegt īpašuma apdrošināšana. Īpašuma apdrošināšana minimizē dažādu postošu nelaimes gadījumu ietekmi ne tikai attiecībā uz atsevišķām fiziskām vai juridiskām personām, bet arī attiecībā uz visu valsti kopumā. Piemēram, ja lielākā daļa īpašumu valstī ir apdrošināti, tad sabiedrībai un valdībai nav nepieciešamības sasteigti risināt un mēģināt palīdzēt vētras postījumu novēršanā kādā reģionā (ja vien tas neapdraud cilvēku dzīvību un veselību). Protams, tas nenozīmē, ka iespēju robežās apdrošināšana atbrīvo no jebkādām rūpēm un pienākuma uzmanīt un aizsargāt savu (un citu) īpašumu.
Ekonomiskās situācijas pasliktināšanās ietekmējusi arī apdrošinātāju un apdrošinājuma ņēmēju uzvedību. Juristi norāda, ka finanšu līdzekļu samazināšanās liek rūpīgāk izvērtēt otras puses rīcību, kas nereti noved pie nesaskaņām, galvenokārt attiecībā uz to, vai un kādā apmērā apdrošinātājam jāizmaksā apdrošināšanas atlīdzība2 . Tādēļ, pēc darba autores domām, būtu nozīmīgi pievērst uzmanību tam, ka apdrošināšanas ņēmējiem nav pietiekamas informācijas par to, ka apdrošināšanas objekta apdrošināmie riski un to skaidrojums apdrošināšanas sabiedrību noteikumos var būt atšķirīgs. Apdrošinājuma ņēmēji mēdz uzskatīt, ka galvenais apdrošināšanas dokuments ir polise, taču tā ir tikai daļa patiesības, jo apdrošināšanas līgumu veido gan polise, gan apdrošināšanas noteikumi ar kuriem apdrošināšanas ņēmējiem bieži vien ir vienkārši slinkums iepazīties. Taču gribētu norādīt, ka tieši noteikumos ir paredzēts, kādos gadījumos personai ir tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību un kādas darbības jāveic, lai šo atlīdzību saņemtu. Kā piemēram, apdrošināšanas noteikumos tiek atrunāts, kādā termiņā apdrošinājuma ņēmējam ir jāziņo apdrošinātājam par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos un kādas darbības jāveic, iestājoties šim gadījumam. Ja noteiktās darbības netiek veiktas vai tiek izpildītas nepilnīgi, apdrošinātājs var atteikt izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību vai samazināt tās apmēru. Tāpēc ir rūpīgi jāiepazīstas ar visiem apdrošināšanas noteikumiem, jo reklāmā solītās apdrošināšanas prēmijas apjoms nav vienīgais kritērijs, izvēloties apdrošināšanu. Šis nezināšanas faktors ir viena no biežāk sastopamajām ikdienas atklāsmēm, brīdī, kad jau ir par vēlu - apdrošināšanas atlīdzības izmaksa tiek atteikta un atteikuma pamatotība ir neapstrīdama.
Pēc autores domām, viena no šī brīža aktualitātēm ir apdrošināšanas atlīdzību izmaksu procesa, pamatnosacījumu un kvalitātes jautājums. Runa ir gan par apdrošināšanas atlīdzības apmēru, kas bieži vien ir mazāks kā sākotnēji cerēts, gan apdrošināšanas atlīdzību izmaksu atteikumu pamatojumu. Lai izvērtētu vai apdrošināšanas sabiedrību pieņemtie lēmumi par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu ir pieņemti saskaņā ar apdrošināšanas noteikumiem un citām Latvijas Republikas likumdošanā noteiktajām normām, būtu aktuāli izpētīt pieņemto lēmumu atbilstību likuma normām.
Darba mērķis ir, apskatot apdrošināšanas sabiedrību pieņemtos lēmumus par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, aktualizēt biežāk sastopamo strīdu iemeslus, izvērtēt vai pieņemtie lēmumi un darbības, kas tiek veiktas pirms to pieņemšanas, atbilst likumā noteiktajām prasībām un saskan ar apdrošinājuma ņēmēja interesēm. Apskatīt un izvērtēt zaudējumu atlīdzības veidus, pamatojoties uz apdrošināšanas gadījuma iestāšanās faktu, un sniegt iespējamos risinājumus gadījumos, kad saskaņā ar apdrošināšanas līguma noteikumiem apdrošināšanas atlīdzības izmaksa tiek atteikta.
Lai sasniegtu izvirzīto darba mērķi, tiks veikti sekojoši uzdevumi:
1. apskatīta apdrošināšanas un apdrošināšanas atlīdzības būtība, mērķis un principi;
2. izpētīta apdrošināšanas sabiedrību pieņemto lēmumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu atbilstība likuma normām;
3. izanalizēti apdrošināšanas atlīdzību izmaksu precedenti, lai secinātu, kā tiesību normas tiek piemērotas praksē, kādas ir ar to saistītās problēmas un to iespējamie risinājumi.
Diplomdarba tēmas izpētē tika pielietotas sekojošas metodes:
1. sistēmiskā metode;
2. statistikas metode;
3. analīzes sintēzes metode.
Ievērojot to, ka likumā „Par apdrošināšanas līgumu” ir noteikts apdrošināšanas objektu sadalījums, proti, apdrošināšana pret zaudējumiem un bojājumiem - mantiskas vērtības vai intereses; civiltiesiskās atbildības apdrošināšana - personas civiltiesiskā atbildība un personu apdrošināšanā - personas dzīvība, veselība vai fiziskais stāvoklis , autores izvēlētais izpētes objekts ir apdrošināšana pret zaudējumiem un bojājumiem, kas tiek attiecināta uz nekustamā īpašuma apdrošināšanu un sauszemes transportlīdzekļu apdrošināšanu. Diplomdarba pētījuma periods ir 2010. janvāris - 2010. gada aprīlis.
…
