Personības attīstības teorijas. Pusaudzis

Ģimene dzīvo vienistabas dzīvoklī bez ērtībām vienu gadu. Pirms tam dzīvoja laukos savā mājā. Ģimenē aug nepilngadīgs bērns – puika 13. gadus vecs. Bērnam ir abi vecāki, kuri strādā. Pusaudzis ir labi apģērbts un kabatas naudas nekad netrūkst. Divi vecākie brāļi dzīvo atsevišķi un ir nodibinājuši savas ģimenes. Māte pret savu jaunāko bērnu izturas noraidoši un ar “viltus” gādību, vairāk rūpējas par vīra labsajūtu. Lai pusaudzis tēvu netraucētu, bērnam pēc iespējas vairāk ir jāuzturas laukā. Māte vienmēr rūpējas par to, lai tēvs nekad neuzzinātu par dēla “noziegumiem”, jo tad viņš puiku sit. Pusaudzis patstāvīgi, agri no rīta līdz vēlam vakaram, savu laiku pavada ārpus mājām. Draugus viņš nevar atrast, jo ir agresīvs un vēlas būt līderis visās situācijās. Ne sētas bērni, ne klases biedri ar viņu nevēlas kontaktēties un izvairās. Savu brīvo laiku viņš pavada kopā ar “aizdomīgām personām”, kas ir daudz vecāki par viņu, lieto alkoholu un smēķē. Tā kā vecāki strādā līdz vēlam vakaram, tad viņam ir daudz brīvā laika, jo viņš neapmeklē nekādus papildus pulciņus vai nodarbības, kuros varētu rast savam vecumam atbilstošus draugus. Tā kā pusaudzis var darīt jebko un dara to ko vēlas, lai pievērstu sev uzmanību, tad bieži kāds sūdzas par pusaudža uzvedību vecākiem. Vecāki nepieļauj domu, ka viņu bērns var būt agresīvs un nežēlīgs, ka var melot un vainot citus savās izdarībās. Viņi uzskata, ka bērnam ir viss vajadzīgais, lai viņš justos labi. Vecāki tikai formāli rūpējas par bērna audzināšanu, nav emocionāli siltu savstarpējo attiecību, ģimenē valda rupjas un brutālas attiecības, starp vecākiem ir nesaskaņota rīcība.