Frēbela pedagoģiskās atziņas

Dot bērnam rīcības brīvību nozīmē ļaut viņam rotaļāties. Vislabāk to var darīt brīvu rotaļbiedru vidū.
Rotaļājoties bērns vispirms atdarina to, kas ir sugas atmiņā (gars; absolūtā ideja; absolūtais gars; absolūtās vērtības u.t.jpr.)
Tieksme uz atdarināšanu ir viens no galvenajiem bērna dvēseles attīstības noteicošiem faktoriem. Uzskata, ka bērniem tīkami vispirms vienmērīgi rimi – šūpulis, grabulis, ritmiskas kustības u.t.jpr. šīs ritmiskās darbības, ko izpilda bērns, pieaugušajos var atstāt arī nepatīkamu iespaidu, bet bērnam tas rada prieku.
Dziedāšanai F.Frēbels piešķīra lielu nozīmi. Viņa bērnudārzā daudz dziedāja gandrīz pie visām kustībām. Pēc F.Frēbela domām, bērnam jāļauj izteikt dziesmā visu, ko vien viņš grib izteikt skaņās. Rotaļu saturā var ietilpt arī viss, ko bērns redzējis, dzirdējis utt.
Bet jo stiprāka ir indivīda personība, jo ātrāk tai zūd atdarināšanas tieksme – cilvēks grib būt oriģināls. Un šī jau ir visai augsta ranga radošas personības pazīme.
Frēbela metodes pamats: a) centrālā ideja (piemēram, pavasarī) ideja par graudiem, vasarā – par bitēm, ziemā – par ziemassvētkiem u.tml.) un b) gadījuma ideja. Tā ir ideja, kura rodas pašu bērnu dzīvē. Šīs idejas ir programmas pamats, plāna pamats. Taču arī tolaik jebkurā programmā un plānā saskatīja draudus bērna dzīvībai, respektīvi, viss, kas iepriekš paredzēts - neder, ja uzreiz tverts no bērna dzīves, tad der.
…