Secinājumi:
Cilvēka attīstība sākas ar divu dzimumšūnu saplūšanu, turpinās nepārtraukti līdz pilnīgam briedumam.
Cilvēka temps dažādos periodos ir atšķirīgs. Tas vienlīdz attiecas uz fizisko un psihisko attīstību.
Pasaulē zināmas vairākas bērna attīstības periodizācijas shēmas. Pie mums plašāk izplatīta un biežāk lietota ir klasifikācija, kas balstās uz uz bioloģiskajiem, socioloģiskajiem un pedagoģiskajiem kritērijiem. Manā darbā ir apskatīti un izanalizēti šādi vecumposmu iedalījumi:
1) prenetālais periods,
2) jaundzimušā periods,
3) zīdaiņa periods,
4) agrā bērnība.
Personību attīstībā nozīmīga ir sociālā un individuālā mijiedarbība.
Zinot katram vecumam raksturīgās fiziskās un psihiskās īpatnības, var labāk izprast bērnu, un atrast viņiem atbilstošu pieeju.
Jebkuru attīstības virzītājspēku kodols ir cīņa starp veco un jauno, kā rezultātā vecais tiek nostiprināts un uz tā pamata rodas jauna kvalitāte.
Runājot, spriežot un secinot par bērna attīstību, jāpadomā, cik daudz ir jāizdara, jāpacieš mazajam cilvēkam, lai tas nonāktu šajā pasaulē un izaugtu par normālu, pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Bērns jau prenetālajā periodā saskaras ar mūsu pašu vadīto ”vardarbību” caur māti. Tad rodas jautājums, kas notiks ar bērnu reālajā dzīvē, ja jau vēl nedzimušam tam ir jāiepazīstas ar dažādām negācijām. Kā nākamie vecāki, topošās mātes, mēs neapzināmies, kāda ir patiesā atbildība radot jaunas dzīvības, nepietiek bērnu apģērbt un pabarot, bet ir jāatrod laiks, lai to uzklausītu, kopā strādāt pie tā izaugsmes, un galvenais,dot tik daudz mīlestības un uzmanības, cik bērnam tā ir nepieciešama. Bērns būs tik labs, cik labi ir viņa vecāki, ne velti ir tāda paruna – bērns ir savu vecāku atspulgs. Nenoliksim šo temu kā vecu grāmatu plauktā, bet vēlreiz izanalizēsim to, kad būs pienākusi tā diena, kad mums pašām būs kāds, par ko būs jāuzņemas atbildība.
…
