Fiskālā politika – valdības nodokļu, izdevumu un pārdalīto maksājumu izlietošana, lai mainītu makroekonomisko situāciju.
Valdības intervence nestabilitātes gadījumā var nobīdīt apkopoto pieprasījuma līkni līdz vēlamajam izlaides apjomam. Valdība to var izdarīt sabalansējot apkopoto piedāvājumu ar ekonomikas pilnās nodarbinātības potenciālu. Fiskālā politika tiek lietota, lai palielinātu apkopoto piedāvājumu, recesijas radītās starpības gadījumā un ierobežot apkopoto piedāvājumu inflācijas radītās starpības gadījumā.
Recesijas radītā starpība – lielums par kuru potenciāli iespējamais GNP (full-employment) patēriņš atšķiras no faktiskā GNP patēriņa.
Inflācijas radītā starpība – lielums par kuru potenciāli iespējamā GNP patēriņš pārsniedz faktisko izlaides apjomu.
Lai stimulētu kopējo patēriņu, valdība var palielināt savu izdevumu apjomu. Alternatīvi tā var palielināt pārdalītos maksājumus vai samazināt nodokļus patērētājiem un uzņēmumiem tādējādi atstājot tie vairāk ienākumus ko tērēt.
Pārdalītie maksājumi – maksājumi personām par kuriem netiek saņemtas ne preces, ne pakalpojumi. Piemēram bezdarbnieku pabalsti.
Lai samazinātu kopējo patēriņu valdība var samazināt savu izdevumu apjomu vai arī samazinot pārdalītos maksājumus, palielinot nodokļus, tādējādi samazinot privātā sektors patēriņu.
Valdības izdevumi atstāj palielinātu (multiplicētu) ietekmi uz kopējo patēriņu un izlaidi. Valdības ikgadējo izdevumu palielināšana, radīs lielākus pēcnodokļu ienākumus, kas tiks izmantoti lai segtu lielāku patērētāju patēriņu.
Multiplikators – reizinātājs kurš nosaka par cik apkopotā patēriņa sākotnējā palielināšana izmainīs kopējo izlaides apjomu.…
