17.gadsimta politiskā teorija

Loks par toleranci
Ne mazāk nozīmīgi par dabiskā stāvokļa un valsts uzbūves izpratni ir Loka priekšstati par tolerances nozīmi sabiedrībā. 1689. gadā anonīmi iznāk viņa darbs “Vēstule par toleranci” (A Letter Concerning Toleration).
Loks nav pirmais Eiropas politikas filozofijas tradīcijā, kurš iestājas par toleranci - lai minam Bodēnu, Altūziju, Spinozu un Beilu - taču viņš bija pirmais, kurš saskaņotā un loģiskā sistēmā apkopoja argumentus par labu tolerancei (pirmām kārtām tolerancei ticības jautājumos, kā tas likumsakarīgi varēja būt, ņemot vēra 16. gs. karus).
Loks uzsvēra reliģiskās neiecietības iracionalitāti, norādot, ka varmācība ticības lietās vienlaikus bezcerīgi un bīstami sabiedriskai kārtībai. Pēc Loka domām, galvenais valdības uzdevums ir sabiedriskās kārtības un drošības saglabāšana nevis indivīdu dvēseļu glābšana, kam tai trūkst gan līdzekļu, gan kritēriju.
Tajā pašā laikā Loks atzīst, ka valstij ir tiesības un pienākums iejaukties tur, kur reliģiskā pārliecība (vai tās trūkums) rada draudus sabiedrības drošībai, piemēram, attiecībā uz katoļiem, kuru reliģiskā pārliecība paredz uzticību svešzemju varai, vai arī attiecībā uz ateistiem, kurus reliģiskās pārliecības trūkuma dēļ viņš neuzskata par drošiem solījumu pildītājiem.
Kopumā var teikt, ka Loka argumenti par labu tolerancei bija visai piesardzīgi un ar ierobežotu darbības sfēru, taču tie bija svarīgs priekšnoteikums tālākai tolerances idejas attīstībai Apgaismības teorētiķu darbos (Voltērs u.c.), ASV Konstitūcijā (it īpaši jautājumā par mazākuma tiesību aizsardzību) un, visbeidzot, vispilnīgākajā tolerances idejas apoloģijā Dž.S. Milla darbā “Par brīvību”.


…