Berlīne ir Vācijas galvasspilsēta. Ar 3 440 441 iedzīvotājiem tā ir lielākā Vācijas pilsēta, kā arī Eiropas Savienības otra lielākā pilsēta. Caur Berlīni tek Šprē un Hāfeles upes. Berlīne būtībā ir ļoti jauna pilsēta. Tā sāka strauji attīstīties tikai pēc 1871.gada, kad tā kļuva par Vācu impērijas galvaspilsētu. Tomēr 20.gs vēsturē Berlīnei ir īpaša nozīme. Tā kļuva par Trešā Reiha galvaspilsētu, kaut arī Hitlers to ienīda un uzskatīja to par vienu no neglītākajām pilsētām pasaulē.
Pirms Otrā pasaules kara pilsētā bija ap 4 500 000 iedzīvotāju. Pēc Otrā pasaules kara, pilsēta tika sadalīta četrās okupācijas zonās - ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS. Tādējādi pilsēta kļuva par Aukstā kara krustpunktu. Berlīne tika sadalīta divās daļās: Austrumberlīnē un Rietumberlīnē. Austrumberlīne kļuva par Austrumvācijas galvaspilsētu ( Vācijas Demokrātiskā Republika - komunistiska), bet Rietumberlīne kļuva par Rietumvācijas anklāvu ( Vācijas Federatīvā Republika - nekomunistiska). 1948.gada 26.jūnijā PSRS varas iestādes sāka Berlīnes blokādi, pārtraucot Rietumberlīnes apgādi ar produktiem un citām precēm, taču rietumu sabiedrotie ar aviācijas palīdzību nodrošināja apgādi, un Staļins blokādi izbeidza. Lai neļautu Austrumberlīnes iedzīvotājiem pārbēgt uz Rietumiem, kur bija daudz labāki dzīves un darba apstākļi, 1961.gada 13.augusta naktī, Austrumvācijas armija sāka būvēt Berlīnes mūri, inženierbūvi no betona un dzeloņdrātēm, kas kopā ar sadalīto pilsētu bija kļuvis par Aukstā kara simboliem un pēc Ulbrihta vārdiem izsakoties “antifašistiskās aizsardzības barjera”. …
