Baltijas valstu eiropeizācija un eiroskepticisms

Šeit lielisks piemērs ir problēma ar cukurfabriku likvidēšanu Latvijā. Vēl joprojām lielākā daļas Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka tās likvidēja ES, kaut arī tā nav – īpašniekiem bija iespēja izvēlēties turpināt darbību un, iespējams, bankrotēt, vai saņemt vienreizējo pabalstu un slēgt rūpnīcas.
Šajā piemērā svarīgākais ir tas, ka nacionālā valdība pat nav mēģinājusi un, ja ir, tad ļoti nesekmīgi, sabiedrībai izklāstīt patieso cukurfabriku slēgšanas iemeslu. Protams, šeit bez vainas nav arī mediju, kuri šo informāciju atspoguļoja tikai no viena skatu punkta – valdības pozīcijas.
Par ne mazāk nozīmīgu iemeslu, kādēļ eiroskepticisms Baltijas valstīs ir tik augsts, un ļoti augsts tas bija arī laikā, kad bija jābalso par iestāšanos ES, ir vēsturiskais iemesls – nevēlēšanās pieļaut PSRS atgriešanos, tikai šoreiz ES tēlā. Kad Baltijas valstis balsoja par iestāšanos ES, bija pagājuši tikai nepilni piecpadsmit gadi, kopš tika atgūta neatkarība no PSRS un iedzīvotāji, iespējams, bija nobažījušies, ka ES varētu būt PSRS sistēmas līdzinieks. Tomēr neizprotams ir tas, kādēļ šādi uzskati ir saglabājušies, jo darbojamies ES jau sešus gadus.
Man personīgi interesants šķiet jautājums, kā tas tā var būt, ka, iestājoties ES visu trīs Baltijas valstu eiroskepticisma līmenis bija līdzīgs, Igaunija pat bija vēl skeptiskāk noskaņota, nekā Latvija un Lietuva, tomēr pēc sešu gadu dalības ES, Igaunija ir otrā eirooptimistiskākā valsts, kamēr Latvija un Lietuva ir viena no pesimistiskākajām. Tas nozīmē, ka Latvijai un Lietuvai būtu jāmēģina izpētīt šis jautājums un, iespējams, Igauniju šajā gadījumā ņemt kā pozitīvo piemēru, ka arī ļoti skeptiskas valstis var kļūt par eirooptimistiskām, vajag tikai realizēt atbilstošu politiku.

…