Pāreja uz demokrātiju Latvijā.
Latvijas vēsture 20.gadsimtā ir bijusi ārkārtīgi raiba un straujiem pavērsieniem bagāta. Ar to ir saistīta arī biežā politisko režīmu maiņa Latvijas teritorijā: sākot ar 1900.gadu, var saskatīt aptuveni desmit dažādus politisko sistēmu tipus. Cariskajā Krievijā valdošo režīmu var klasificēt kā autoritāru, bet īsajam brīdim starp 1917.gada Februāra revolūciju un tajā pašā gadā boļševiku izdarīto Oktobra apvērsumu bija raksturīgas vairākas demokrātijas pazīmes. Pēc Pirmā pasaules kara izveidotā 18. novembra republika bija demokrātiska, taču 1934. gadā valsts apvērsuma rezultātā izveidojās Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas sabruka padomju okupācijas rezultātā, dodot vietu nežēlīgam totalitārismam.
Padomju propaganda un oficiālā statistika mēģināja atainot PSRS attīstību pozitīvā veidā. Nebūtu pareizi noliegt zināmus sasniegumus Padomju Savienības (arī okupētās Latvijas) saimnieciskajā attīstībā, tomēr to cena mūsu zemei bija neiedomājami augsta. Vienlaikus jāuzsver, ka līdz ar oficiālās ideoloģijas pieprasīto sociālo labumu nodrošināšanu mazinājās saimnieciskā efektivitāte, ierobežojot to valsts rīcībā esošo materiālo resursu daudzumu, kas bija nepieciešami jau izveidotās sistēmas darbībai. PSRS bija spiesta tērēt ievērojamus līdzekļus, lai uzturētu savus bruņotos spēkus un dažādos veidos atbalstītu draudzīgos režīmus tuvākās un tālākās valstīs (piemēram, Kubā, Vjetnamā, Austrumeiropā un citviet). To noteica kapitālisma un sociālisma dlobālā sāncensība, kuras izpausme militāri politiskajā ziņā bija t.s. „aukstais karš”. Attīstoties masu saziņas līdzekļiem un paplašinoties Austrumu un Rietumu bloka valstu pilsoņu savstarpējiem kontaktiem, daudzi PSRS iedzīvotāji varēja nepastarpināti iepazīties ar kapitālistiskās pasaules saimnieciskajiem sasniegumiem un materiālās nodrošinātības līmeni, un tas radīja papildu spiedienu uz padomju totalitāro režīmu un mazināja tā atbalstu tautā.
20.gadsimta 80. gadu pirmajā pusē PSRS saimnieciskā stagnācija un pieaugošā nespēja nodrošināt saviem pilsoņiem laikmetam atbilstošu labklājības līmeni ne vien izraisīja būtisku padomju režīma leģimitātes zudumu, bet arī lika valsts vadītājiem meklēt izeju no šīs situācijas.
Viens no ievērības cienīgākajiem Austrumeiropas pārmaiņu aspektiem bija to visumā miermīlīgais raksturs, par ko liecina tādi šo procesu apzīmējumi kā „samtainā revolūcija” (Čehoslovākijā) un „dziesmotā revolūcija” (Baltijā). Pārejas nevardarbīgo raksturu izšķirīgi ietekmēja valdošā režīma leģimitātes zudums, jo tas nespēja pienācīgi sakopot savu represīvo struktūru spēkus pret briestošajām pārmaiņām.
Pēc 1991. gada augusta neveiksmīgā puča Padomju Savienībā un tam sekojošās Latvijas neatkarības pilnīgas atjaunošanas mūsu valstī tika izveidots jauns, demokrātisks politiskais režīms ar tam raksturīgām iezīmēm. Milzīgais sabiedrības atbalsts šim režīmam 1991. gada rudenī liecina par tā lielo leģimitāti. Tomēr valdošais režīms nav spējis saglabāt savu popularitāti. Pacēlumu par neatkarības atjaunošanu drīzumā nomainīja rūpes par augošajām sadzīviskajām problēmām. To aizēnoja arī politiķu nespēja piepildīt iedzīvotāju cerības uz ātru materiālās labklājības pieaugumu, kas bija viens no straujo pārmaiņu dzīnuļiem pirms 1991. gada augusta. Stāvokli tikai pasliktināja valdības neveiksmīgā ekonomiskā politika, kas izpaudās gausā un nepārdomātā privatizācijas procesā, banku krīzē, lauksaimnieciskās ražošanas sagrāvē u.c.
Ir pamats domāt, ka 21. gadsimta sākumā Latvijas demokrātiskā režīma leģimitātes līmenis ir viszemākais kopš tā atjaunošanas 1991. gadā. Taču pastāv arī faktori, kas stiprina demokrātiskā režīma leģimitāti. No vienas puses, tas ir cieši saistīts ar Latvijas neatkarības atgūšanu, tādēļ tam ir īpaša simboliska nozīme. No otras puses, atklāta atgriešanās pie autoritārisma apgrūtinātu Latvijas dalību starptautiskajās organizācijās, arī Eiropas Savienībā, ar kuru lielai Latvijas politiķu daļai saistās mūsu valsts uzplaukums nākotnē. Tas nozīmē, ka saimnieciskā attīstība ir saistīta ar demokrātiska režīma pastāvēšanu Latvijā, bet pieaugošā materiālā labklājība savukārt stiprina tautas uzticību demokrātiskai valsts pārvaldei.
Režīma nomaiņa Latvijā 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā vēlreiz pierāda, cik nozīmīgs ir sabiedrības atbalsts esošajam politiskajam režīmam. Turklāt šie notikumi demonstrē, ka leģimitātes trūkums var nopietni ietekmēt pat totalitāra režīma pastāvēšanu.11
…
