Un visbeidzot vienīgais, kas bija pozitīvais šajā filmā, ir tas, ka Taraks mīlēja savu sievieti un viņa viņu, tas parāda viens otra psiholoģisko saikni tik lielā mērā, ka tad, kad Taraks atradās kamerā viņam bija tādas kā halucinācijas, kur viņš redzēja Doru runājam ar to un saucam, vai arī tā bija realitātē ļoti spēcīga morāla sasaiste ar šo sievieti. Lai vai kā, tas nepārprotami bija dziļi iesēdies Taraka prātā, atmiņā, viņa svarīgākie piedzīvotie brīži, ko viņš atcerējās visu laiku.
Secinājumi.No tā visa es secinu, ka cilvēki ir ļoti dažādi, nekad nevar zināt, kadi tie ir patiesi, jo katrs spēlē savu lomu, katram ir savi dzīves notikumi, pagātnes notikumi ,kuri iespaidoja to rīcību un attieksmi pret pārējiem un attieksmi pret notikumiem. Patiesībā nevar attaisnot ne vienu ne otru, jo katram bija savi mērķi un vēlmes, katrs rīkojās, kā vēlas un tās ir viņa tiesības. Arī Taraks varēja nebūt tik izaicinošs un tad, iespējams, nebūtu tik daudz negatīvu seku. Viennozīmīgi, šis eksperiments ir ļoti vērtīgs, tas parāda visu dzīves realitāti no patiesās puses, kuru bieži vien cilvēki cenšas noslēpt. Tas uzskatāmi parāda, kā nevajadzētu būt, kam būtu jāsamierinās ar notiekošo, kam būtu jāpārvar savi kompleksi, aizspriedumi, jāpārvar savas bailes un šaubas. Cilvēkiem ir jāmāk saglabāt savu „es”, savu labestību arī tad, kad viņi kļūst zināmā mērā parāki par kādu citu. Un tā patiesība, manuprāt, ir dzīves māksla spēt balansēt un palikt tādam pašam, tad, kad ir sasniegts daudz un kad ir iedota nauda, vara, ietekme.
…
