Ievads
Dzīvojot postmodernisma laikā, kur visa pamatā ir attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, kontaktēšanās ar tiem un sakaru veidošana, manuprāt, milzīga nozīme ir katra individualitātei, tostarp arī cilvēka raksturam. Ikvienam savas dzīves laikā noteikti nav izdevies kaut ko izdarīt tieši sava sarežģītā rakstura dēļ un tāpēc ir jāizzina savs raksturs, lai to varētu uzlabot, noslēpt ne tik jaukās rakstura īpašības un akcentēt labās veiksmīgāk veidot savu karjeru.
Pievērsīšos cilvēka raksturu veidojošiem faktoriem, piemēram: audzināšanai, ģimenes apstākļiem, sabiedrības ietekmei un paša cilvēka iespējām mainīt un pilnveidot to. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka mēs esam ļoti atšķirīgi un katram no mums ir sava rakstura īpašību akcentācija. Šajā darbā minimāli pievērsīšos arī rakstura pētīšanas vēsturiskajam skatījumam, jo tas ir ietekmējis rakstura pētīšanas metodes līdz pat mūsdienām.
Rakstura pētīšana vēsturiskajā skatījumā
Rakstura atšķirības ir ieinteresējušas zinātniekus jau senā vēsturē, bet pats jēdziens „raksturs” ir radies 3.gs.p.m.ē. un to sāka lietot grieķu filozofs Teofrasts.
Laikam ejot, izveidojās dažādi virzieni, ar kuru palīdzību zinātnieki centās izzināt katra cilvēka individuālo raksturu, sevišķi aktuāli tas bija 13. – 17.gs. Aktuālākie rakstura noteikšanas veidi bija: fiziognomika – cilvēka rakstura izzināšana pēc sejas uzbūves, frenoloģija – cilvēka rakstura izzināšana pēc punu , uzkalniņu lieluma un izvietojuma uz cilvēka galvaskausa, grafoloģija – pēc rokraksta, hiromantija – pēc rokas līnijām un astroloģija – pēc zvaigžņu stāvokļa piedzimšanas brīdī1 .
…
