Ojārs Vācietis "Rītam ticēt"

Dzejoļa analīze.
„Var pierast pie paša velna...”

1.Dzejoļa motīvs ir pierašana.Liriskais „Es” atklāj pārdzīvojumus,ka pierašana ir kā atkarība, no kuras atteikties ir grūti, un tas sāp, jo ja pierod, tas nozīmē, ka ir bijis labi, ja jau cilvēks ar to ir samierinājies un ļāvis sev pierast.

2.Liriskais „Es” pārdzīvo, ka mēs cilvēki esam vāji, patiešām vāji, jo mēs ļaujamies pierašanai, mēs pierodam pie kaut kā, bet vēlāk ļoti sāp, kad pazaudējam pierasto.
„Pats sev pat reizēm neprasi,
Lai neredzētu, ka esi pieradis,
Ka esi aizmirsim- nepierast” – mēs paši nesaprotam, neaptveram, kad esam pieraduši, „pieķērušies” pie kāda cilvēka, kas mums ir kļuvis ne tāpat vien svarīgs un mīļš, tas mirklis ir nenotverams- tā dzīvē vienkārši notiek, manuprāt, lai kā mēs gribētu sevi kontrolēt, tas na mūsu spēkos, to pat mūsu prāts nespēj kontrolēt un paredzē, tā tas vienkārši notiek.Bieži vien mēs jaucam pierašanu, „pieķeršanos” ar mīlestībuba, tas notiek, kad mēs necenšamies katru dienu pavadīt kaut kā savādāk, katru dienu pavadīt kā pēdējo, kas arī rada pieraduma sajūtu, un liekas, ka viss ir labi, kaut gan patiesībā tā nav.Ja tu esi pieradis pie kāda cilvēka un jūties labi, kad tev lieka, ka tā ir īsta mīlestība, tas nenozīmē, ka arī tavs mīļais cilvēks jūtas tāpt un ir ar visu apmierināts.Ir jācenšas dzīvot dažādi, lai mēs pat ikdienā neiegrimtu pierašanas purvā.Mēs pie mīļotā cilvēka klātbūtnes tā pierodam, ka vairs neuzskatam par vajadzīgu viņām teikt mīļus vārdus un dāvināt ko mīļu, jo mums tā cilvēka klātbūtne liekas tik pašsaprotama, ka ir dabiski, ka šis cilvēks mums ir blakus, bet kā tad būs, kad šis cilvēks aizies?…