Rejs Bredberijs "Pieneņu vīns"

7. Vēl nepateiktais
Lasot šo grāmatu, es pasmēlos pirmajā lappusē apsolīto dzīvotprieku un izjutu malku no spirdzinošā pieneņu vīna, taču nedomāju, ka mana dzīve tagad krasi mainīsies. Es domāju, ka reiz pienāks tāds brīdis, tāpat kā stāsta varonim Duglasam, kad spēcīgi apzināšanos un sapratīšu, ka ir pēdējais laiks sākt baudīt dzīvi, tā, lai vecumdienās nebūtu jānožēlo kāda garām palaista iespēja vai nepiepildīts sapnis. Stāsti grāmatā man šķita ļoti interesanti, īpaši par Helēnas Lūmisas kundzi un Viljamu Foresteru, jo tika pieļauta doma, ka, iespējams, jaunais vīrietis ir reinkarnējies vai „nejauši” piedzimis par vēlu, taču abi nevarēja vienkārši atzīt, ka dvēseles radinieki iespējami arī ar ļoti lielu vecuma starpību un īstai mīlestībai vecums nav šķērslis. Katrā stāstā bija kāda pamācība un svarīga atziņa, kas lika padomāt par savu dzīvi, par to, cik daudz laika tiek izniekots nevajadzīgās lietās, par to, ka savās problēmās nereti vainoju citus, nevis sevi - īsto vaininieku, par to, ka baidos uzdrošināties un rīkoties, par to, ka neprotu saskatīt laimi dzīves sīkumos sev apkārt, par to, ka neizbaudu dzīvi tā no sirds. Taču ceru un ticu, ka reiz pienāks tā diena, kad beidzot izlīdīšu no ligzdas un sākšu lidot.
…