Viljams Šekspīrs "Hamlets"

Vēlāk, kad Hamlets nogalina Ofēlijas tēvu Poloniju, jaunā meitene sajūk prātā. Šeit redzams, ka Hamleta dusmu uzplūdi un atriebes alkas ir ņēmušas virsroka pār viņa maigo dvēseli un mīlestību pret Ofēliju. Klaudijs, kurš bija sapratis Hamleta nodomus attiecībā pret sevi, kopā ar Laertu bija nolēmis Hamletu noindēt Anglijā, bet savas dzīves pēdējos brīžos Hamlets paspēja atriebties Klaudijam, tādējādi izpildot sava tēva gara lūgumu, bet tajā pašā laikā nododot savu dvēseli un ļaujoties atriebei.
Man personīgi Hamleta tēls šķita visai līdzīgs visiem cilvēkiem kopumā. Cik bieži ir tā, ka mēs rīkojamies nesaskaņā ar mūsu iekšējo pārliecību, pat, ja rīcība ārēji šķiet pareiza. Atklāti sakot, lasot grāmatu, cerēju, ka Hamlets paliks saprātīgs un nenodos savus ideālus, cenšoties savus pretiniekus sakaut ar prāta palīdzību. Bet šādā situācijā, iespējams, ir grūti racionāli novērtēt, kas ir pareizs un nepareizs, jo ne vinemēr pareizais sakrīt ar labāko izvēli.
…